1

Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja Amazon EU Sàrl, kas ir Amazon Services Europe Sàrl tiesību pārņēmēja, lūdz atcelt Komisijas 2023. gada 25. aprīļa Lēmumu C(2023) 2746 final, ar kuru atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2022/2065 33. panta 4. punktam tās Amazon Store platforma noteikta par ļoti lielu tiešsaistes platformu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2

Prasītāja uztur Amazon Store platformu, kas ir tās vai trešo pārdevēju tirgoto patēriņa preču tiešsaistes veikals. Šim veikalam var piekļūt no dažādām tīmekļvietnēm, tostarp “www.amazon.fr”, “www.amazon.de”, “www.amazon.es”, “www.amazon.it”, “www.amazon.nl”, “www.amazon.pl”, “www.amazon.se” un “www.amazon.com.be”.

3

2023. gada 17. februārī prasītāja saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2022/2065 (2022. gada 19. oktobris) par digitālo pakalpojumu vienoto tirgu un ar ko groza Direktīvu 2000/31/EK (Digitālo pakalpojumu akts) (OV 2022, L 277, 1. lpp.), 24. panta 2. punktu savās tīmekļvietnēs norādīja, ka Amazon Store platformas aktīvo saņēmēju vidējais skaits mēnesī (turpmāk tekstā – “VSM”) Eiropas Savienībā pārsniedz 45 miljonus.

4

2023. gada 22. februārī, pirmkārt, Eiropas Komisija paziņoja Amazon.com, Inc. un prasītājai sākotnējos secinājumus, ka Amazon Store platforma atbilst nosacījumiem, lai to saskaņā ar Regulas 2022/2065 33. panta 1. punktu noteiktu par ļoti lielu tiešsaistes platformu.

5

Otrkārt, Komisija saskaņā ar Regulas 2022/2065 33. panta 4. punktu informēja Luksemburgas Lielhercogisti par nodomu noteikt Amazon Store platformu par ļoti lielu tiešsaistes platformu.

6

2023. gada 27. februārī Luksemburgas Lielhercogiste informēja Komisiju, ka tai nav apsvērumu.

7

2023. gada 15. martā prasītāja iesniedza apsvērumus par Komisijas sākotnējiem secinājumiem un neapstrīdēja to, ka Amazon Store platforma atbilst nosacījumiem, lai to saskaņā ar Regulas 2022/2065 33. panta 1. punktu noteiktu par ļoti lielu tiešsaistes platformu.

8

Apstrīdētajā lēmumā Komisija atbilstoši Regulas 2022/2065 33. panta 4. punktam Amazon Store platformu noteica par ļoti lielu tiešsaistes platformu šīs regulas 33. panta 1. punkta izpratnē.

9

Prasītājas un Bundesverband E‑Commerce und Versandhandel Deutschland eV (bevh) prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

10

Komisijas, Eiropas Parlamenta un Eiropas Patērētāju organizācijas (BEUC) prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

11

Eiropas Savienības Padome lūdz Vispārējo tiesu prasību noraidīt.

12

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza trīs pamatus saistībā ar iebildi par attiecīgi Regulas 2022/2065 33. panta 1. punkta, 38. un 39. panta prettiesiskumu.

13

Komisija, Padome un BEUC apgalvo, ka pirmais pamats nav pieņemams.

14

Padome apgalvo, ka pirmais pamats jānoraida kā nepieņemams, jo prasītāja tam nav pievienojusi pietiekamus precizējumus, lai izvērtētu tā pamatotību. Šajā ziņā tā norāda, ka pastāv “pretruna” starp prasības pieteikuma 166. un 203. punktu un ka līdz ar to nav iespējams noteikt, vai prasītāja apstrīd vienīgi apstrīdētā lēmuma tiesiskumu vai arī tā atsaucas arī uz dažu Regulas 2022/2065 normu prettiesiskumu. Turklāt tā apgalvo, ka gadījumā, ja prasītāja atsauktos uz šādu tiesību normu prettiesiskumu, nebūtu iespējams noteikt, vai runa ir par minētās regulas 33. pantu vai 34.–43. pantu.

15

Šajā ziņā jāatgādina, ka atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta pirmajai daļai, kas tiesvedībai Vispārējā tiesā piemērojama saskaņā ar šo statūtu 53. panta pirmo daļu, kā arī Vispārējās tiesas Reglamenta 76. panta d) punktam prasības pieteikumā ietver strīda priekšmetu, prasījumus, kā arī kopsavilkumu par izvirzītajiem pamatiem. Šai norādei jābūt pietiekami nepārprotamai un precīzai, lai ļautu atbildētājam sagatavot savu aizstāvību un Vispārējai tiesai vajadzības gadījumā pieņemt lēmumu par prasību, nesaņemot nekādu citu informāciju. Lai garantētu tiesisko noteiktību un pareizu tiesvedības norisi, prasības pieņemamībai nepieciešams, lai būtiskie faktiskie un tiesiskie apstākļi, uz kuriem tā balstīta, kaut kopsavilkuma veidā, saskanīgi un saprotami izrietētu no paša prasības pieteikuma teksta (spriedums, 2012. gada 29. marts, Komisija/Igaunija,C‑505/09 P, EU:C:2012:179, 34. punkts).

16

Šajā lietā jānorāda, ka, lasot prasības pieteikumu, ir iespējams pietiekami precīzi noteikt pirmā pamata tvērumu, lai varētu novērtēt tā pamatotību.

17

Prasības pieteikuma 10. un 12. punktā prasītāja norāda, ka ar pirmo pamatu tā vēlas apstrīdēt Regulas 2022/2065 33. panta tiesiskumu, pamatojoties uz to, ka ar šo tiesību normu pārkāpts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7., 11., 16., 17. un 20. pants. Tāpat saistībā ar argumentiem pamatu pieņemamības atbalstam tā prasības pieteikuma 134. un 135. punktā būtībā atgādina, ka pirmā pamata ietvaros izvirzītā iebilde par prettiesiskumu ir vērsta pret šīs regulas 33. pantu. Turklāt no prasības pieteikumā ietvertā virsraksta, kas attiecas uz šo pašu pamatu, izriet, ka prasītāja apstrīd minētās regulas 33. panta 1. punktā paredzētā ļoti lielu tiešsaistes platformu izraudzīšanās kritērija tiesiskumu. Visbeidzot, it īpaši no prasības pieteikuma 166.–169. un 187.–189. punkta izriet, ka prasītāja apstrīd minētā kritērija un līdz ar to arī attiecīgās regulas 33. panta 1. punkta tiesiskumu, ciktāl tas pakļauj prasītāju šīs pašas regulas 34.–43. pantā paredzētajiem pienākumiem.

18

Turklāt Padomes norādītais apstāklis, ka prasītāja uzskata, ka Regulas 2022/2065 34.–43. pantā paredzētie pienākumi ir prettiesiski, ir saderīgs ar to, ka ar pirmo pamatu tā atsaucas uz šīs regulas 33. panta 1. punkta prettiesiskumu, jo ar to tai noteikti šādi pienākumi, kas arī esot prettiesiski.

19

Šādos apstākļos, lai gan prasītāja prasības pieteikuma 203. punktā, protams, norāda, ka ar apstrīdēto lēmumu tai noteikti pienākumi, kas ir pretrunā Hartai, jāuzskata, ka tā patiesībā apgalvo, ka šis lēmums ir Regulas 2022/2065 33. panta 1. punkta piemērošanas pasākums, kas pats par sevi esot prettiesisks, ciktāl tā rezultātā prasītājai noteikti šādi pienākumi.

20

No tā izriet – pretēji tam, ko apgalvo Padome, ka no prasības pieteikuma pietiekami skaidri izriet, ka ar pirmo pamatu prasītāja atsaucas uz Regulas 2022/2065 33. panta 1. punkta prettiesiskumu. Turklāt jākonstatē, ka pati Padome savos procesuālajos rakstos izklāstījusi pakārtotu argumentāciju, lai noraidītu šo pamatu pēc būtības, pamatojoties uz šādu minētā pamata interpretāciju.

21

Tādēļ Padomes izvirzītā iebilde par nepieņemamību jānoraida.

22

Komisija un BEUC apgalvo, ka pirmais pamats jānoraida kā nepieņemams, jo ar to prasītāja atsaucas uz tādu Regulas 2022/2065 normu prettiesiskumu, kuras nav apstrīdētā lēmuma juridiskais pamats un tām nav arī tiešas juridiskas saiknes ar to.

23

Pirmkārt, Komisija norāda, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz Regulas 2022/2065 33. panta 4. punktu, un ka prasītāja neatsaucas uz šīs tiesību normas prettiesiskumu. Turklāt, lai gan Komisija norāda, ka pamats, kas attiecas uz iebildi par šīs regulas 33. panta 1. punkta prettiesiskumu, esot bijis pieņemams, tā tomēr konstatē – lai arī pirmais pamats formāli ir vērsts uz to, lai atsauktos uz šīs tiesību normas prettiesiskumu, prasītāja patiesībā apstrīd tikai to, ka uz tirdzniecības vietām var tikt attiecināti šīs regulas 34.–43. pantā paredzētie pienākumi, ja to VSM sasniedz 45 miljonus. Minētās regulas 34.–43. pantam neesot tiešas juridiskas saiknes ar apstrīdēto lēmumu.

24

Otrkārt, BEUC norāda, ka prasītāja esot varējusi apstrīdēt Regulas 2022/2065 34.–43. pantā paredzēto pienākumu piemērojamību tirdzniecības vietām. Tomēr tā apgalvo, ka ar pirmo pamatu prasītāja patiesībā apstrīd pašu minēto pienākumu tiesiskumu, lai gan tiem nav tiešas juridiskas saiknes ar apstrīdēto lēmumu.

25

Prasītāja, kuru atbalsta bevh, apgalvo, ka pirmais pamats ir pieņemams.

26

Saskaņā ar LESD 277. pantu, neatkarīgi no tā, ka ir pagājis LESD 263. panta sestajā daļā noteiktais laiks, jebkura puse tiesvedībā, kurā izskata Savienības iestāžu vai struktūru pieņemtus vispārējas piemērošanas pasākumus, var atsaukties uz LESD 263. panta otrajā daļā norādītajiem iemesliem, lai Eiropas Savienības Tiesā pierādītu šo pasākumu nepiemērojamību.

27

Šis noteikums ir vispārējā tiesību principa izpausme, kas nodrošina ikvienam lietas dalībniekam – lai panāktu tam adresēta lēmuma atcelšanu – tiesības ar blakus prasību apstrīdēt vispārpiemērojamu tiesību aktu spēkā esamību, kas ir šāda lēmuma pamats (skat. spriedumu, 2020. gada 8. septembris, Komisija un Padome/Carreras Sequeros u.c., C‑119/19 P un C‑126/19 P, EU:C:2020:676, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Tā kā LESD 277. panta mērķis nav ļaut lietas dalībniekam apstrīdēt jebkāda vispārpiemērojama akta piemērojamību, pamatojot jebkādu prasību, aktam, kura prettiesiskums tiek izvirzīts, jābūt tieši vai netieši piemērojamam lietā, kas ir prasības priekšmets (skat. spriedumu, 2020. gada 8. septembris, Komisija un Padome/Carreras Sequeros u.c., C‑119/19 P un C‑126/19 P, EU:C:2020:676, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Tādējādi saistībā ar tādām atcelšanas prasībām, kas vērstas pret individuāliem lēmumiem, Tiesa ir piekritusi, ka iebildi par prettiesiskumu var likumīgi celt par vispārpiemērojama tiesību akta noteikumiem, kas ir minēto lēmumu pamatā vai kam ir tieša juridiska saikne ar šādiem lēmumiem (skat. spriedumu, 2020. gada 8. septembris, Komisija un Padome/Carreras Sequeros u.c., C‑119/19 P un C‑126/19 P, EU:C:2020:676, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Turpretī Tiesa nospriedusi, ka nav pieņemama tāda iebilde par prettiesiskumu, kas izvirzīta pret tādu vispārpiemērojamu aktu, kura piemērošanas pasākums nav individuālais apstrīdētais lēmums (skat. spriedumu, 2020. gada 8. septembris, Komisija un Padome/Carreras Sequeros u.c., C‑119/19 P un C‑126/19 P, EU:C:2020:676, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Šajā ziņā, pirmkārt, no šī sprieduma 17.–20. punkta izriet, ka prasītāja prasības pieteikumā atsaucas uz Regulas 2022/2065 33. panta 1. punkta prettiesiskumu, ciktāl ar šo tiesību normu uz noteiktām tirdzniecības vietām attiecas šīs regulas 34.–43. pantā paredzētie pienākumi.

32

Otrkārt, jānorāda, ka prasītāja var atsaukties uz Regulas 2022/2065 33. panta 1. punkta prettiesiskumu, kā to būtībā atzīst Komisija un BEUC.

33

Regulas 2022/2065 33. panta 1. punktā paredzēts, ka šīs regulas 34.–43. pantā paredzētie sistēmiskā riska pārvaldības papildu pienākumi attiecas uz tiešsaistes platformām, kuru VSM ir 45 miljoni vai vairāk un kuras saskaņā ar minētās regulas 33. panta 4. punktu noteiktas par ļoti lielām tiešsaistes platformām.

34

Saskaņā ar Regulas 2022/2065 33. panta 4. punktu Komisija pieņem lēmumu, ar kuru tiešsaistes platformu nosaka par ļoti lielu tiešsaistes platformu, ja tās VSM ir vienāds ar šīs regulas 33. panta 1. punktā minēto skaitu vai to pārsniedz.

35

No tā izriet – lai gan Regulas 2022/2065 33. panta 4. punktā Komisijai piešķirtas pilnvaras noteikt tiešsaistes platformu par ļoti lielu tiešsaistes platformu, šīs regulas 33. panta 1. punktā noteiktas tiešsaistes platformas, uz kurām jāattiecina šāda noteikšana minētās regulas 34.–43. panta piemērošanas nolūkā.

36

Tādējādi Komisija apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka Amazon Store platforma jānosaka par ļoti lielu tiešsaistes platformu “Regulas 2022/2065 33. panta 1. punkta izpratnē”.

37

Šādos apstākļos jāuzskata, ka apstrīdētajā lēmumā, lai gan tas tika pieņemts, pamatojoties uz Regulas 2022/2065 33. panta 4. punktu, ir piemērots šīs regulas 33. panta 1. punktā noteiktais kritērijs. Tādēļ šīs pēdējās minētās tiesību normas iespējamajam prettiesiskumam, no kura izrietētu tās nepiemērojamība saskaņā ar LESD 277. pantu, noteikti būtu jāizraisa minētā lēmuma atcelšana.

38

Līdz ar to jāuzskata, ka apstrīdētajam lēmumam ir tieša juridiska saikne ar šīs regulas 33. panta 1. punktu.

39

No tā izriet, ka Komisijas un BEUC izvirzītās iebildes par nepieņemamību jānoraida.

40

Kā norādīts šī sprieduma 31. punktā, ar pirmo pamatu prasītāja atsaucas uz Regulas 2022/2065 33. panta 1. punkta prettiesiskumu, ciktāl ar to uz noteiktām tirdzniecības vietām attiecas šīs regulas 34.–43. pantā paredzētie pienākumi.

41

Pirmo pamatu būtībā veido piecas daļas, kas attiecas uz to, ka Regulas 2022/2065 33. panta 1. punkts pārkāpj attiecīgi Hartas 7. pantu, 11. panta 1. punktu, 16. pantu, 17. panta 1. punktu un 20. pantu.

42

Prasītāja, kuru atbalsta bevh, norāda, ka ar Regulas 2022/2065 33. panta 1. punktu, ciktāl ar to uz noteiktām tirdzniecības vietām attiecināti šīs regulas 34.–43. pantā paredzētie pienākumi, ir pārkāpts Hartas 16. pants. Konkrētāk, tā apgalvo, ka šie pienākumi tai rada ievērojamu slogu un ka līdz ar to tie ir iejaukšanās darījumdarbības brīvībā. Prasītāja piebilst, ka šie pienākumi nav piemēroti, lai sasniegtu minētās regulas mērķus. Šajā ziņā tā norāda, ka attiecīgo pienākumu mērķis ir samazināt sistēmiskos riskus, ko nerada tirdzniecības vietas. Turklāt tā konstatē, ka tirdzniecības vietas neveido “sistēmu” un ka līdz ar to tās nevar radīt “sistēmiskus” riskus. Visbeidzot, tā apgalvo, ka Savienības likumdevējs būtu varējis noteikt citus, mazāk ierobežojošus pasākumus savu mērķu sasniegšanai.

43

Komisija, kuru atbalsta Parlaments, Padome un BEUC, apstrīd prasītājas argumentāciju.

44

Prasītāja norāda, ka Regulas 2022/2065 33. panta 1. punkts, ciktāl ar to uz noteiktām tirdzniecības vietām attiecināti šīs regulas 34.–43. pantā paredzētie pienākumi, ir iejaukšanās Hartas 16. pantā nostiprinātajā darījumdarbības brīvībā.

45

Hartas 16. pantā paredzēts, ka darījumdarbības brīvību atzīst saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem un praksi.

46

Saskaņā ar LES 6. panta 1. punkta trešo daļu un Hartas 52. panta 7. punktu tās interpretācijā jāņem vērā Skaidrojumi saistībā ar Hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp.).

47

Skaidrojumos saistībā ar Hartu precizēts, ka “[Hartas 16. pants] balstīt[s] uz [Eiropas Savienības] Tiesas judikatūru, kas atzīst brīvību veikt saimniecisku darbību vai komercdarbību un brīvību slēgt līgumus, un [LESD] 119. panta 1. un 3. punktu, kuros atzīst konkurences brīvību”, ka “šīs tiesības jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības un attiecīgo valstu tiesību aktus” un ka “tām var piemērot Hartas 52. panta 1. punktā paredzētos ierobežojumus”.

48

Tādēļ jāuzskata, ka ar Hartas 16. pantu piešķirtā aizsardzība ietver brīvību nodarboties ar saimniecisko darbību vai komercdarbību, līgumu slēgšanas brīvību un brīvu konkurenci (skat. spriedumu, 2013. gada 22. janvāris, Sky Österreich, C‑283/11, EU:C:2013:28, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Darījumdarbības brīvība ietver it īpaši tiesības ikvienam uzņēmumam brīvi rīkoties atbildības, kas tam ir par savu darbību, robežās ar tā rīcībā esošajiem saimnieciskajiem, tehniskajiem un finanšu resursiem (spriedumi, 2014. gada 27. marts, UPC Telekabel Wien, C‑314/12, EU:C:2014:192, 49. punkts, un 2021. gada 21. decembris, Bank Melli Iran, C‑124/20, EU:C:2021:1035, 78. punkts).

50

Attiecīgi tāds pasākums, kurš adresātam uzliek ierobežojumu, kas samazina tā rīcībā esošo resursu brīvu izmantošanu, jo liek veikt pasākumus, kas tam var radīt nozīmīgas izmaksas, ievērojami ietekmēt viņa darbības organizāciju vai prasīt sarežģītus vai kompleksus tehniskos risinājumus, uzskatāms par iejaukšanos darījumdarbības brīvībā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 27. marts, UPC Telekabel Wien, C‑314/12, EU:C:2014:192, 50. punkts, un 2024. gada 27. jūnijs, Gestore dei Servizi Energetici, C‑148/23, EU:C:2024:555, 64. punkts).

51

Šajā lietā Regulas 2022/2065 33. panta 1. punktā ļoti lielu tiešsaistes platformu, tostarp tirdzniecības vietu, nodrošinātājiem ir noteikti šīs regulas 34.–43. pantā paredzētie pienākumi.

52

No Regulas 2022/2065 34.–43. panta izriet, ka ļoti lielu tiešsaistes platformu nodrošinātājiem jāapzina, jāanalizē un jānovērtē visi sistēmiskie riski, kas izriet no to pakalpojuma konstrukcijas vai darbības (34. pants), tiem var būt attiecīgi jāpielāgo sava pakalpojuma struktūra, iezīmes un darbība, jāgroza vispārīgie noteikumi un jāierobežo reklāmas rādīšana (35. un 36. pants), par saviem līdzekļiem jāveic neatkarīga revīzija (37. pants), jānodrošina vismaz viena iespēja katrai no savām ieteikumu sistēmām, kura nav balstīta uz profilēšanu (38. pants), jāpublicē savā saskarnē informācija par reklāmu, ko tie izplata (39. pants), jānodod pētniekiem piekļuve dažiem viņu datiem (40. pants), jāizveido atbilstības uzraudzības funkcija (41. pants), jāpublicē pārredzamības ziņojumi (42. pants) un jāmaksā uzraudzības maksa Komisijai (43. pants).

53

Šādos apstākļos jāuzskata, ka Regulas 2022/2065 34.–43. pantā ļoti lielu tiešsaistes platformu nodrošinātājiem noteikts pienākums veikt pasākumus, kas tiem var radīt ievērojamas izmaksas, būtiski ietekmēt to darbību organizāciju vai prasīt sarežģītus un komplicētus tehniskos risinājumus.

54

Tādēļ jāuzskata, ka Regulas 2022/2065 33. panta 1. punkts ir iejaukšanās Hartas 16. pantā nostiprinātajā darījumdarbības brīvībā, jo tajā ļoti lielu tiešsaistes platformu nodrošinātājiem noteikts pienākums ievērot šīs regulas 34.–43. pantu.

55

Atbilstoši Hartas 52. panta 1. punktam visiem tajā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem jābūt noteiktiem tiesību aktos, tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība un, ievērojot samērīguma principu, ierobežojumus šīm tiesībām un brīvībām drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.

56

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbilstoši samērīguma principam Savienības iestāžu tiesību aktiem jābūt piemērotiem attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteikto leģitīmo mērķu sasniegšanai un tie nedrīkst pārsniegt to, kas ir to sasniegšanai atbilstošs un nepieciešams (skat. spriedumu, 2014. gada 8. aprīlis, Digital Rights Ireland u.c.,C‑293/12 un C‑594/12, EU:C:2014:238, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

57

Attiecībā uz pārbaudi tiesā Tiesa atzinusi, ka Savienības likumdevējam ir plaša rīcības brīvība tam piešķirto pilnvaru īstenošanā, kad tā rīcība ietver politiska, ekonomiska vai sociāla rakstura izvēli un kad tam ir jāveic sarežģīti novērtējumi un izvērtējumi (skat. spriedumu, 2019. gada 30. janvāris, Planta Tabak, C‑220/17, EU:C:2019:76, 44. punkts un tajā minētā judikatūra). Tā precizēja, ka likumdevēja rīcība patērētāju tiesību aizsardzības jomā ietver šādu izvēli (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 17. decembris, Neptune Distribution, C‑157/14, EU:C:2015:823, 76. punkts, un 2017. gada 8. jūnijs, Dextro Energy/Komisija, C‑296/16 P, nav publicēts, EU:C:2017:437, 49. punkts).

58

Šādos apstākļos vienīgi šajā lietā aplūkotajā jomā veikta pasākuma acīmredzami nesamērīgais raksturs, kas ietver plašu novērtējuma brīvību, salīdzinot ar mērķi, ko vēlas sasniegt kompetentā iestāde, var ietekmēt šāda pasākuma tiesiskumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 10. decembris, British American Tobacco (Investments) un Imperial Tobacco, C‑491/01, EU:C:2002:741, 123. punkts, un 2016. gada 4. maijs, Polija/Parlaments un Padome, C‑358/14, EU:C:2016:323, 79. punkts).

59

Turklāt no Hartas 16. panta formulējuma izriet, ka darījumdarbības brīvība var tikt pakļauta plaša mēroga valsts varas iejaukšanās pasākumiem, kuri vispārējās interesēs var radīt ierobežojumus saimnieciskās darbības īstenošanai (spriedums, 2013. gada 22. janvāris, Sky Österreich, C‑283/11, EU:C:2013:28, 46. punkts). Tādēļ jāatgādina, ka darījumdarbības brīvība nav absolūta prerogatīva un ka tai tādā kontekstā kā šajā lietā jābūt saderīgai ar Hartas 38. pantu, kura – tāpat kā LESD 169. panta – mērķis ir Savienības politikas jomās nodrošināt augsta līmeņa aizsardzību patērētājiem (spriedums, 2021. gada 23. marts, Airhelp, C‑28/20, EU:C:2021:226, 49. punkts). Konkrētāk, jānorāda, ka patērētāju aizsardzības mērķa nozīmīgums var attaisnot pat ievērojamas negatīvas ekonomiska rakstura sekas atsevišķiem saimnieciskās darbības subjektiem (spriedumi, 2021. gada 23. marts, Airhelp, C‑28/20, EU:C:2021:226, 50. punkts, un 2021. gada 2. septembris, Association of Independent Meat Suppliers un Cleveland Meat Company, C‑579/19, EU:C:2021:665, 97. punkts).

60

Šajā lietā prasītāja neapstrīd, ka Regulas 2022/2065 33. panta 1. punkts neietekmē tirdzniecības vietu nodrošinātāju darījumdarbības brīvības būtību. Turklāt jākonstatē, ka šīs regulas 34.–43. pantā paredzētie pienākumi neliedz veikt šo piegādātāju uzņēmējdarbību kā tādu, proti, ļaut patērētājiem noslēgt distances līgumus ar tirgotājiem. Prasītāja arī neapstrīd, ka šie pienākumi paredzēti leģislatīvā aktā un ka līdz ar to tie jāuzskata par paredzētiem tiesību aktos Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē.

61

Turpretī prasītāja apgalvo, ka iejaukšanās darījumdarbības brīvībā ir acīmredzami nesamērīga, jo, pirmkārt, tirdzniecības vietas nerada sistēmiskus riskus Regulas 2022/2065 izpratnē, otrkārt, mazāk apgrūtinoši pasākumi šo tirdzniecības vietu nodrošinātājiem ļauj sasniegt šīs regulas mērķus un, treškārt, izmaksas, kas rodas minētajiem nodrošinātājiem, ir ievērojamas.

62

Regulas 2022/2065 1. pantā noteikts, ka šīs regulas mērķis ir veicināt starpniecības pakalpojumu iekšējā tirgus pienācīgu darbību, paredzot saskaņotus noteikumus par drošu, paredzamu un uzticamu tiešsaistes vidi, kura veicina inovāciju un kurā tiek efektīvi aizsargātas Hartā noteiktās pamattiesības, tostarp patērētāju tiesību aizsardzības princips.

63

Regulas 2022/2065 75. apsvērumā paskaidrots, ka, “ņemot vērā ļoti lielu tiešsaistes platformu lomu, ko tās ar savu auditorijas sasniedzamību, jo īpaši pakalpojuma saņēmēju skaita izteiksmē, pilda, veicinot publiskās debates, ekonomiskos darījumus un izplatot informāciju sabiedrībai, viedokļus un idejas un ietekmējot to, kā saņēmēji iegūst un izplata informāciju tiešsaistē, ir svarīgi piemērot minēto platformu nodrošinātājiem konkrētus pienākumus papildus visām tiešsaistes platformām piemērojamajiem pienākumiem”.

64

Regulas 2022/2065 76. apsvērumā piebilsts, ka “ļoti lielas tiešsaistes platformas [..] var radīt tādus riskus sabiedrībai, kas tvēruma un ietekmes ziņā atšķiras no mazāku platformu radītajiem riskiem”. Šajā apsvērumā arī precizēts, ka “tādēļ šādu ļoti lielu tiešsaistes platformu [..] nodrošinātājiem būtu jāpiemēro visaugstākie pienācīgas rūpības pienākumu standarti proporcionāli to ietekmei uz sabiedrību”, ka “tiešsaistes platformas [..] pakalpojumu aktīvo saņēmēju skaitam, ko aprēķina kā vidējo sešu mēnešu laikā, sasniedzot ievērojamu Savienības iedzīvotāju daļu, tiešsaistes platformas [..] radītajiem sistēmiskajiem riskiem var piemist nesamērīga ietekme uz Savienību” un ka “būtu jāuzskata, ka šāda plaša mēroga auditorijas sasniedzamība pastāv, ja šāds skaits pārsniedz operatīvo slieksni – 45 miljonus –, tas ir, apjomu, kas līdzvērtīgs 10 % no Savienības iedzīvotāju skaita”.

65

Šajā ziņā Regulas 2022/2065 34. panta 1. punktā ietverts to sistēmisko risku saraksts, kurus var radīt ļoti lielas tiešsaistes platformas.

66

Vispirms Regulas 2022/2065 34. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēts, ka sistēmiskie riski ietver nelikumīga satura izplatīšanu ļoti lielās tiešsaistes platformās. Atbilstoši šīs regulas 3. panta h) punktam tas konkrētāk attiecas uz riskiem, kas saistīti ar tādas “informācija[s izplatīšanu], kura pati par sevi vai attiecībā uz darbību, tostarp produktu pārdošanu [..], neatbilst Savienības vai nevienas dalībvalsts tiesību aktiem neatkarīgi no attiecīgā tiesību akta konkrētā priekšmeta vai būtības”.

67

Papildus – Regulas 2022/2065 34. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteikts, ka sistēmiskie riski ietver “jebkādu faktisku vai paredzamu negatīvu ietekmi uz pamattiesību īstenošanu, jo īpaši pamattiesību uz Hartas 1. pantā noteikto cilvēka cieņu, Hartas 7. pantā noteikto privātās un ģimenes dzīves respektēšanu, Hartas 8. pantā noteikto personas datu aizsardzību, Hartas 11. pantā noteikto vārda un informācijas brīvību, tostarp mediju brīvību un plurālismu, un Hartas 21. pantā noteikto diskriminēšanas aizliegumu, Hartas 24. pantā noteiktajām bērna tiesībām un Hartas 38. pantā noteikto augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzību”.

68

Visbeidzot, Regulas 2022/2065 34. panta 1. punkta c) un d) apakšpunktā precizēts, ka sistēmiskie riski aptver “jebkādu faktisku vai paredzamu negatīvu ietekmi uz pilsonisko diskursu, vēlēšanu procesiem un sabiedrisko drošību”, kā arī “jebkādu faktisku vai paredzamu negatīvu ietekmi attiecībā uz dzimumbalstītu vardarbību, sabiedrības veselības aizsardzību un nepilngadīgajiem un nopietnu negatīvu ietekmi uz personas fizisko un garīgo labbūtību”.

69

Šajā ziņā, pirmām kārtām, prasītāja norāda, ka tirdzniecības vietas nerada sistēmiskus riskus, jo atšķirībā no finanšu iestādēm tās neietilpst “sistēmā”. Lai gan pēdējās minētās “to darbību savstarpēji saistītā rakstura” dēļ veidojot “pasaules finanšu sistēmu”, tirdzniecības vietas neesot savstarpēji atkarīgas un līdz ar to neveidojot sistēmu. No tā prasītāja secina, ka tirdzniecības vietas nevar radīt sistēmiskus riskus. Tā arī norāda, ka arī tirdzniecības vietas, sociālie tīkli, satura kopīgošanas pakalpojumi un meklēšanas pakalpojumi neveido “sistēmu” un ka starp tiem nepastāv kaitīgās ietekmes izplatīšanās risks.

70

Tomēr pretēji prasītājas apgalvotajam jānorāda, ka Regulas 2022/2065 mērķis nav novērst sistēmiskos riskus, ko tirdzniecības vietas varētu radīt kā daļu no “sistēmas”. Kā izriet no šī sprieduma 64. punkta, šīs regulas mērķis ir mazināt sistēmiskos riskus sabiedrībai kopumā, jo tie varētu ietekmēt ievērojamu Savienības iedzīvotāju daļu. No tā izriet, ka apstāklis, ka tirdzniecības vietas ir neatkarīgas viena no otras, kā arī no cita veida tiešsaistes platformām un ka tās kopā neveido sistēmu, neļauj izslēgt, ka šīs tirdzniecības vietas var radīt dažus no Regulas 2022/2065 34. panta 1. punktā minētajiem sistēmiskajiem riskiem.

71

Otrām kārtām, prasītāja apgalvo, ka tirdzniecības vietās klātesošo klientu reklāmas un komentāri galvenokārt attiecas uz šajās pašās tirdzniecības vietās tirgotajām precēm. Šādi tā secina, ka tirdzniecības vietas nerada riskus, kas saistīti ar demokrātiskajiem procesiem, sabiedrības veselību, dezinformāciju, cilvēka cieņu, vārda un informācijas brīvību, privātumu, datu aizsardzību, diskrimināciju un bērna tiesībām. Prasītāja piebilst, ka nav pierādīts ne tas, ka ļoti lielas tiešsaistes platformas radītu risku patērētājiem, ne arī tas, ka tām būtu nozīmīga loma nelikumīgā dzīvnieku vai viltotu vai nedrošu produktu tirdzniecībā.

72

Tomēr, pirmkārt, prasītāja neapstrīd, ka pakalpojuma saņēmēji var izmantot reklāmu vai komentārus, lai izplatītu nelikumīgu saturu vai politisku un reliģisku saturu. Gluži pretēji, tā pati apgalvo, ka tirdzniecības vietas savos vispārīgajos noteikumos paredzējušas noteikumus, kuru mērķis ir novērst nelikumīga satura izplatīšanu vai tāda satura izplatīšanu, kam ir negatīva ietekme tostarp uz pamattiesību īstenošanu, pilsonisko diskursu, vēlēšanu procesiem vai sabiedrības veselības un nepilngadīgo aizsardzību. Tā arī precizē, ka vispārējos reklāmas noteikumos tā skaidri aizliegusi “reklāmas, kurās redzami bērni, kas atrodas bīstamā situācijā, piemēram, vadot velosipēdu bez ķiveres; reklāmas, kurām ir mānīgs, nepatiess vai maldinošs saturs; neskaidras, pretrunīgas, apmelojošas, nelikumīgas vai citu personu privāto dzīvi aizskarošas reklāmas; reklāmas ar politisku saturu, piemēram, politiķu vai politisko partiju kampaņas, kā arī ar vēlēšanām saistītas kampaņas un saturu, kas saistīts ar sabiedrisko debašu politiskajiem jautājumiem; reklāmas reliģijas interešu aizstāvībai neatkarīgi no tā, vai runa ir par reliģijas aizstāvēšanu vai kritizēšanu; [un] diskriminējošu saturu.”

73

Otrkārt, prasītāja atzīst, ka tirdzniecības vietās var tikt tirgoti nelikumīgi produkti, lai arī tā uzskata, ka šādu preču tirdzniecība ir ticamāka mazajās tirdzniecības vietās, jo lielās vietas pievēršot vairāk uzmanības savai reputācijai. Šādos apstākļos jāuzskata, ka tirdzniecības vietas var tikt izmantotas nelikumīga satura izplatīšanai, it īpaši saistībā ar bīstamu vai neatbilstošu produktu pārdošanu, un ka līdz ar to tām var būt negatīva ietekme uz patērētāju aizsardzību. Turklāt prasītāja neapstrīd BEUC konstatēto faktu, ka Amazon Store platformā faktiski atrodas nelikumīgs saturs, neraugoties uz platformas centieniem to izņemt.

74

Turklāt prasītāja apgalvo, ka nedrošs produkts tiešsaistes platformā ar augstu VSM netiktu izplatīts ātrāk. Tomēr tā nesniedz nekādus pierādījumus šī apgalvojuma pamatojumam. Turklāt tas, ka tiešsaistes platformai ir augsts VSM, var palielināt to personu skaitu, kuras var iegādāties attiecīgo produktu.

75

Trešām kārtām, bevh apgalvo, ka Regulas 2022/2065 34.–43. pantā paredzētie pienākumi neļauj uzlabot patērētāju aizsardzību, lai tiem piedāvātu tādu aizsardzības līmeni, kas salīdzināms ar to, kāds viņiem ir bezsaistē, ne arī līdz ar to novērst sistēmiskus riskus šīs regulas 34. panta 1. punkta izpratnē. Konkrētāk, tā norāda, ka pienākumi, kas īpaši paredzēti Regulas 2022/2065 34.–37. pantā, “pārsniedz noteikumus par “bezsaistes vidi”” un ir neskaidri.

76

Šajā ziņā Regulas 2022/2065 12. apsvērumā, protams, norādīts, ka “jēdzienam “nelikumīgs saturs” šajā regulā būtu plaši jāatspoguļo spēkā esošie noteikumi bezsaistes vidē”. Tomēr, pirmkārt, pretēji tam, ko ierosina bevh, no tā nevar secināt, ka likumdevējs, lai aizsargātu patērētājus, nevarēja pieņemt stingrākus pasākumus attiecībā uz tirdzniecības vietām nekā attiecībā uz “fiziskiem” veikaliem. Otrkārt, bevh nesniedz nevienu pierādījumu tam, ka Regulas 2022/2065 34.–43. panta precizitātes trūkums tam neļautu veicināt patērētāju aizsardzību.

77

Šādos apstākļos jānorāda, ka likumdevējs nav pieļāvis acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka tirdzniecības vietas, kuru VSM sasniedz 45 miljonus, varēja radīt Regulas 2022/2065 34. panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā minētos dažādos sistēmiskos riskus.

78

Prasītāja norāda, ka likumdevējs esot varējis noteikt alternatīvus, mazāk ierobežojošus pasākumus, lai sasniegtu Regulas 2022/2065 mērķus.

79

Tomēr no šī sprieduma 58. punkta izriet, ka darījumdarbības brīvība ir pārkāpta tikai tad, ja likumdevējs veic pasākumu, kas ir acīmredzami neatbilstošs, ņemot vērā attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi. No tā izriet, ka ar to vien, ka likumdevējs būtu varējis noteikt mazāk ierobežojošus pasākumus, nepietiek, lai konstatētu Hartas 16. panta pārkāpumu.

80

Turklāt jākonstatē, ka prasītājas minētie mazāk ierobežojošie pasākumi katrā ziņā neļauj tikpat efektīvi sasniegt Regulas 2022/2065 mērķus.

81

Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka likumdevējs esot varējis izslēgt Regulas 2022/2065 33. panta 1. punktā minētās ļoti lielu tiešsaistes platformu tirdzniecības vietas, lai šīs regulas 34.–43. panta piemērošanu attiecinātu tikai uz pakalpojumiem, kas var radīt minētās regulas 34. panta 1. punktā minētos sistēmiskos riskus.

82

Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 77. punkta, tirdzniecības vietas var radīt vairākus sistēmiskus riskus, kas minēti Regulas 2022/2065 34. panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā. Attiecīgi tirdzniecības vietu izslēgšana no ļoti lielām tiešsaistes platformām, kas minētas šīs regulas 33. panta 1. punktā, varētu kaitēt minētās regulas spējai mazināt minētos riskus.

83

Otrkārt, prasītāja un bevh apgalvo, ka likumdevējs varēja noteikt “kvalitatīvus” kritērijus, kā tas esot darījis citās Savienības tiesību nozarēs, tostarp telekomunikāciju nozarē, vai izmantot vienkāršu prezumpcijas sistēmu, kā tas esot darījis Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2022/1925 (2022. gada 14. septembris) par godīgiem un apstrīdamiem iepirkuma līgumiem digitālajā nozarē, ar ko groza Direktīvas (ES) 2019/1937 un (ES) 2020/1828 (Digitālā iepirkuma regula) (OV 2022, L 265, 1. lpp.). Prasītāja piebilst, ka ļoti lielu tiešsaistes platformu noteikšana attiecas tikai uz ierobežotu skaitu tiešsaistes platformu. Tādēļ tā secina, ka papildu pūles, kas prasītas no Komisijas, lai īstenotu šos kritērijus, nebūtu nesamērīgas, ņemot vērā izmaksu nozīmīgumu, kuras minētajiem piegādātājiem izriet no šādas noteikšanas.

84

Šajā ziņā nav strīda par to, ka Komisija Regulas 2022/2065 priekšlikumam pievienotajā ietekmes novērtējumā bija paredzējusi arī citus kritērijus, nevis tikai VSM kritēriju, tostarp “kvalitatīvus” kritērijus, ņemot vērā attiecīgās tiešsaistes platformas sociālo un ekonomisko ietekmi. Tomēr tā uzskatīja, ka šādu kvalitatīvu kritēriju ņemšanai vērā būtu nepieciešama individuāla pieeja, kas varētu radīt juridisku nenoteiktību un ilgāku un dārgāku procesu ļoti lielu tiešsaistes platformu noteikšanai.

85

Ne prasītāja, ne bevh neapstrīd, ka šāds process Komisijai būtu bijis ilgāks un dārgāks. Šādos apstākļos vien jākonstatē, ka prasītājas minētie kritēriji varēja aizkavēt Regulas 2022/2065 34.–43. pantā paredzēto pienākumu izpildi un liegt Komisijai daļu no tās resursiem, kas nepieciešami, lai tā varētu veikt tai ar šo regulu uzticētos uzdevumus.

86

Treškārt, prasītāja apgalvo, ka likumdevējs ar Regulas 2022/2065 33. panta 1. punktu ļoti lielu tiešsaistes platformu nodrošinātājiem varēja piemērot šīs regulas 39. pantā paredzēto pienākumu tikai tiktāl, ciktāl tajā bija paredzēta repozitorija pieejamība pētniekiem un iestādēm, bet ne sabiedrībai kopumā.

87

Regulas 2022/2065 39. pantā noteikts, ka ļoti lielu tiešsaistes platformu nodrošinātāji īpašā saskarnes sadaļā, izmantojot ar meklēšanas funkciju aprīkotu un uzticamu rīku, kurā iespējami vairākkritēriju vaicājumi, un lietojumprogrammas saskarnes, dara publiski pieejamu repozitoriju, kurā tostarp ietverta informācija par reklāmas saturu, tostarp produkta, pakalpojuma vai zīmola nosaukums un reklāmas priekšmets, fiziskā vai juridiskā persona, kuras vārdā reklāma rādīta, laikposms, kurā reklāma rādīta, tas, vai reklāmu bija iecerēts rādīt vienai vai vairākām konkrētām pakalpojuma saņēmēju grupām, un, ja tā, tad galvenie šim nolūkam izmantotie parametri, tostarp attiecīgā gadījumā lēmumi par galvenajiem parametriem, kas izmantoti, lai izslēgtu vienu vai vairākas šādas konkrētas grupas, un sasniegto pakalpojuma saņēmēju kopējais skaits un attiecīgā gadījumā visu to grupu vai grupas veidojošo pakalpojuma saņēmēju kopskaits katrā dalībvalstī, kurām reklāma tika īpaši adresēta.

88

Šajā ziņā Regulas 2022/2065 69. apsvērumā precizēts, ka pakalpojuma saņēmēji pakļauti “īpaši nopietnai negatīvai ietekmei”, ja tie “nonāk saskarē ar reklāmām, kuru pamatā ir mērķauditorijas atlases metodes, kas ir optimizētas, lai atbilstu viņu interesēm, un kuras, iespējams, izmanto viņu vājos punktus”. Šīs pašas regulas 95. apsvērumā piebilsts, ka ļoti lielu tiešsaistes platformu izmantotajām reklāmas sistēmām nepieciešama šo platformu “turpmāka publiska un normatīva uzraudzība, ņemot vērā to mērogu un spēju vērst darbības uz pakalpojuma saņēmējiem un sasniegt tos, pamatojoties uz to rīcību minētās platformas vai meklētājprogrammas tiešsaistes saskarnē un ārpus tās” un ka repozitorijā būtu “jāiekļauj gan informācija par mērķorientējošiem kritērijiem, gan piegādes kritērijiem, jo īpaši gadījumos, kad reklāmas nonāk līdz neaizsargātām personām, piemēram, nepilngadīgajiem”.

89

Šādos apstākļos jākonstatē, ka saskaņā ar Regulas 2022/2065 39. pantu publicētā informācija ļauj informēt patērētājus par reklāmu, kas tiem tiek rādīta. Turklāt, kā norāda Padome, tā ļauj arī plašsaziņas līdzekļiem un patērētāju tiesību aizsardzības apvienībām kontrolēt reklāmu, kas tiek izplatīta ļoti lielās tiešsaistes platformās, it īpaši, lai novērstu nelikumīgu vai neatbilstošu produktu popularizēšanu konkrētās sabiedrības daļās, piemēram, nepilngadīgajiem. Tādēļ jāuzskata, ka šī tiesību norma it īpaši var ierobežot nelikumīga satura izplatīšanu, veicināt augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni un izvairīties no negatīvas ietekmes, kas saistīta ar nepilngadīgo aizsardzību. No tā izriet, ka tā var novērst dažādus sistēmiskus riskus saskaņā ar šīs regulas 34. panta 1. punktu. Šāds mērķis būtu grūtāk sasniedzams, ja piekļuve attiecīgajai informācijai būtu tikai pētniekiem un iestādēm.

90

Šādos apstākļos jāuzskata, ka prasītājai nav pamata apgalvot, ka likumdevējs būtu varējis noteikt alternatīvus, mazāk ierobežojošus pasākumus, lai konstatētu Hartas 16. panta pārkāpumu.

91

Prasītāja norāda, ka saskaņā ar Regulas 2022/2065 33. panta 1. punktu tirdzniecības vietu nodrošinātājiem, uz tiem attiecinot šīs regulas 34.–43. pantā paredzētos pienākumus, tiek radītas ievērojamas izmaksas.

92

Pirmām kārtām, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā savā ietekmes novērtējumā izmantojusi neticamus ekonomiskus pieņēmumus un nav ņēmusi vērā noteiktas izmaksas, kas izriet no Regulas 2022/2065 38. un 39. panta īstenošanas. Tā norāda, ka Komisija Regulas 2022/2065 priekšlikumam pievienotajā paskaidrojuma rakstā esot kļūdaini uzskatījusi, ka “attiecībā uz pakalpojumu sniedzēju darījumdarbības brīvību izmaksas, kas radušās uzņēmumiem, kompensē iekšējā tirgus sadrumstalotības mazināšanās”, ka “ar priekšlikumu tiek ieviesti aizsardzības pasākumi, lai mazinātu slogu, kas gulstas uz pakalpojumu sniedzējiem, tostarp pasākumi pret atkārtotiem un nepamatotiem paziņojumiem un valsts iestāžu veiktu uzticamu signalizētāju iepriekšēju kontroli” un ka “turklāt daži pienākumi attiecas uz ļoti lielām tiešsaistes platformām, kurās bieži vien izpaužas visnopietnākie riski un kuras spēj absorbēt papildu slogu”.

93

Šajā ziņā jānorāda, ka Savienības likumdevēja rīcībā nav jābūt ietekmes novērtējumam jebkuros apstākļos un ka šāds ietekmes novērtējums tam katrā ziņā nav saistošs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 4. oktobris, Lietuva u.c./Parlaments un Padome (Mobilitātes pakotne), no C‑541/20 līdz C‑555/20, EU:C:2024:818, 230. punkts). No tā izriet, ka, pat ja tas būtu pierādīts, ar to vien, ka Komisija savā ietekmes novērtējumā balstījusies uz pārāk optimistiskām ekonomiskām hipotēzēm un pārāk zemu novērtējusi izmaksas, kas jāsedz ļoti lielu tiešsaistes platformu nodrošinātājiem, nepietiek, lai pierādītu, ka minētās regulas normas pašas par sevi ir acīmredzami nesamērīga iejaukšanās darījumdarbības brīvībā.

94

Otrām kārtām, prasītāja norāda, ka Regulas 2022/2065 38. pantā paredzētais pienākums ierobežo tās spēju informēt savus klientus par tās Amazon Store platformas piedāvājumiem. Tā apgalvo, ka šis pienākums, pirmkārt, kaitē tās klientiem, neļaujot tiem viegli atrast tos interesējošos produktus, un, otrkārt, neļauj novērst sistēmisku risku minētās regulas izpratnē. Tā turklāt uzskata, ka uz profilēšanu balstītās ieteikumu sistēmas ļauj reklamēt mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) produktus un ka bez tām tā būtu spiesta reklamēt labāk zināmo uzņēmumu produktus. Prasītāja turklāt apgalvo, ka no 2018. gada 26. aprīļa Komisijas Paziņojuma Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Vēršanās pret dezinformāciju tiešsaistē: Eiropas pieeja” (COM(2018) 236 final) izriet, ka šīs tiesību normas mērķis bija nodrošināt publisku piekļuvi dažādiem informācijas avotiem sociālajos tīklos, satura kopīgošanas pakalpojumos vai meklēšanas pakalpojumos. Tomēr, runājot par tirdzniecības vietām, šādam mērķim neesot nozīmes.

95

Šādā ziņā Regulas 2022/2065 38. pantā noteikts, ka ļoti lielu tiešsaistes platformu nodrošinātāji, kas izmanto ieteikumu sistēmas, nodrošina vismaz vienu iespēju katrai no savām ieteikumu sistēmām, kura nav balstīta uz profilēšanu, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46 (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV 2016, L 119, 1. lpp.) 4. panta 4. punktā.

96

Regulas 2016/679 4. panta 4. punktā profilēšana definēta kā “jebkura veida automatizēta personas datu apstrāde, kas izpaužas kā personas datu izmantošana ar nolūku izvērtēt konkrētus ar fizisku personu saistītus personiskus aspektus, jo īpaši analizēt vai prognozēt aspektus saistībā ar minētās fiziskās personas sniegumu darbā, ekonomisko situāciju, veselību, personīgām vēlmēm, interesēm, uzticamību, uzvedību, atrašanās vietu vai pārvietošanos”.

97

Attiecībā uz ieteikumu sistēmām Regulas 2022/2065 70. apsvērumā paskaidrots, ka “tiešsaistes platformas uzņēmējdarbības svarīga sastāvdaļa ir veids, kādā informācija tiek prioritizēta un pasniegta tās tiešsaistes saskarnē, lai veicinātu un optimizētu pakalpojuma saņēmēju piekļuvi informācijai” un ka “to veic, piemēram, algoritmiski iesakot, sarindojot un prioritizējot informāciju teksta vai citu vizuālu attēlojumu veidā vai citādi pārvaldot saņēmēju sniegto informāciju”. Šajā apsvērumā arī norādīts, ka “šādas ieteikumu sistēmas var būtiski ietekmēt saņēmēju spēju izgūt informāciju tiešsaistē un mijiedarboties ar to, tostarp atvieglot attiecīgās informācijas meklēšanu pakalpojuma saņēmējiem un palīdzēt uzlabot lietotāju pieredzi” un ka “tām ir svarīga nozīme noteiktu ziņojumu pastiprināšanā, informācijas virālā izplatīšanā un tiešsaistes izmantošanas paradumu stimulēšanā”.

98

Pirmkārt, jānorāda, ka Regulas 2022/2065 38. panta mērķis ir ļaut ļoti lielu tiešsaistes platformu pakalpojumu saņēmējiem zināmā mērā izvēlēties informāciju, kurai tie pakļauti, kā tas izriet no šīs regulas 70. apsvēruma. Konkrētāk, minētās regulas 38. pantā saņēmējiem piešķirta iespēja saņemt ieteikumu tikai par produktiem, kuru atlasi nav ietekmējusi viņu personas datu vākšana.

99

Šādos apstākļos, pirmām kārtām, jākonstatē, ka Regulas 2022/2065 38. pants neliedz ļoti lielas tiešsaistes platformas pakalpojumu saņēmējiem izmantot ieteikumu sistēmu, kas balstīta uz profilēšanu. Turklāt šī tiesību norma ļauj pakalpojumu saņēmējiem atgriezties pie izvēles, kas balstīta uz profilēšanu, ja tie nebūtu apmierināti ar ieteikumiem, kas tiem tiktu sniegti, šādu profilēšanu neveicot.

100

Tātad jāuzskata, ka, pretēji prasītājas apgalvotajam, Regulas 2022/2065 38. pants nevar kaitēt tirdzniecības vietu patērētājiem.

101

Otrām kārtām, jāuzskata, ka Regulas 2022/2065 38. pants nostiprina patērētāju tiesības, sniedzot viņiem iespēju izvēlēties tiem piedāvātos produktus. Tādēļ šī tiesību norma var vismaz veicināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni un līdz ar to novērst sistēmisku risku saskaņā ar šīs regulas 34. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

102

Otrkārt, jānorāda, ka prasītājas minētais fakts, ka Regulas 2022/2065 38. pantā priekšroka dota lieliem uzņēmumiem, kaitējot MVU tirdzniecības vietās, nepierāda šo tirdzniecības vietu nodrošinātāju darījumdarbības brīvības pārkāpumu.

103

Turklāt, pirmām kārtām, ciktāl no prasības pieteikuma A.2. pielikumā ietvertā ekonomiskā pētījuma (turpmāk tekstā – “prasītājas ekonomiskais pētījums”) izriet, ka uz profilēšanu balstītās ieteikumu sistēmas ļauj labāk tirgot “nišas produktus”, tas neļauj izskaidrot iemeslu, kādēļ lielie uzņēmumi nevarētu savā preču klāstā izstrādāt šādas preces, kas paredzētas specializētai sabiedrības daļai. Tādēļ, pat pieņemot, ka uz profilēšanu balstītās ieteikumu sistēmas veicina nišas produktu tirdzniecību, no tā nevar secināt, ka šādas sistēmas pēc savas būtības būtu labvēlīgas MVU.

104

Otrām kārtām, kā būtībā norāda Komisija, prasītāja nepaskaidro iemeslu, kura dēļ tirdzniecības vietas nevarētu ļaut patērētājiem veikt tādu meklēšanu pēc kritērijiem to saskarnē, kas ļauj identificēt nišas ražojumus.

105

Līdz ar to prasītāja nav pierādījusi, ka Regulas 2022/2065 38. pants varētu radīt ievērojamas izmaksas MVU vai attiecīgi tirdzniecības vietu nodrošinātājiem.

106

Treškārt, jākonstatē, ka, lai apstrīdētu Regulas 2022/2065 tiesiskumu, prasītāja nevar lietderīgi atsaukties uz Paziņojumu COM(2018) 236, ko sagatavojusi vienīgi Komisija un kam nav saistoša spēka. Turklāt, lai arī no šī paziņojuma izriet, ka Komisija vēlējās, lai tiešsaistes platformu “lietotāji” varētu piekļūt “pielāgojamiem un interaktīviem tiešsaistes rīkiem, kas atvieglotu satura atklāšanu un piekļuvi dažādiem ziņu avotiem, kas pārstāv pretējus viedokļus”, un tādējādi cīnīties pret dezinformāciju, no tā nevar secināt, ka minētās regulas 38. pants turklāt nevarētu ļaut uzlabot patērētāju informēšanu par tirdzniecības vietām.

107

Trešām kārtām, prasītāja norāda, ka Regulas 2022/2065 39. pants liek izpaust konfidenciālu informāciju par reklāmdevēju reklāmas darbībām Amazon Store platformā. No tā prasītāja secina, ka šī platforma reklāmdevējiem būšot mazāk pievilcīga, jo īpaši attiecībā uz tiešsaistes platformām, kas nav norādītas kā ļoti lielas tiešsaistes platformas. Tā arī apgalvo, ka minētajā tiesību normā paredzētā pienākuma īstenošana rada izmaksas, kas ir lielākas par tām, kuras Komisija aplēsusi savā ietekmes novērtējumā.

108

Kā norādīts šī sprieduma 87. punktā, Regulas 2022/2065 39. pantā paredzēta tādas informācijas izplatīšana sabiedrībai, kurā it īpaši ietverta informācija par reklāmas saturu, tostarp produkta, pakalpojuma vai zīmola nosaukums un reklāmas priekšmets, fiziskā vai juridiskā persona, kuras vārdā reklāma rādīta, laikposms, kurā reklāma rādīta, tas, vai reklāmu bija iecerēts rādīt vienai vai vairākām konkrētām pakalpojuma saņēmēju grupām, un, ja tā, tad galvenie šim nolūkam izmantotie parametri, tostarp attiecīgā gadījumā lēmumi par galvenajiem parametriem, kas izmantoti, lai izslēgtu vienu vai vairākas šādas konkrētas grupas, un sasniegto pakalpojuma saņēmēju kopējais skaits un attiecīgā gadījumā visu to grupu vai grupas veidojošo pakalpojuma saņēmēju kopskaits katrā dalībvalstī, kurām reklāma tika īpaši adresēta.

109

Prasītāja nav iesniegusi nevienu pierādījumu tam, ka Regulas 2022/2065 39. pantā minētās informācijas izplatīšana negatīvi ietekmētu Amazon Store platformas pievilcību reklāmdevējiem.

110

Prasītājas ekonomiskajā pētījumā tikai norādīts, ka informācija par reklāmas saturu, mērķorientēšanu un panākumiem ļautu reklāmas devēja konkurentiem kopēt tās stratēģiju. Šajā pētījumā šajā ziņā precizēts, ka informācija par reklāmas “pieejamību” ir “būtiska”.

111

Tomēr noteikta informācija, tostarp informācija par reklāmas saturu, pēc savas būtības ir pieejama sabiedrībai neatkarīgi no Regulas 2022/2065 39. panta. Prasītāja arī nesniedz nekādu argumentāciju, lai pierādītu, ka informācija par mērķorientēšanu nevarētu tikt izsecināta, novērojot attiecīgo platformu un ņemot vērā tās preces raksturu, kura ir attiecīgās reklāmas priekšmets. Turklāt atšķirībā no informācijas par reklāmas panākumiem tā informāciju, kas attiecas uz mērķorientēšanu, nekvalificē kā “būtisku”.

112

Attiecībā uz informāciju par reklāmas panākumiem prasītājas ekonomiskajā pētījumā ir atsauce uz iepriekšējo 1953. gada ekonomisko pētījumu, attiecībā uz kuru nav pārliecības, ka secinājumi varētu būt piemērojami tiešsaistes platformām. Papildus – šajā prasītājas pētījumā nav precizēts veids, kā tajā tiek definēti reklāmas panākumi. Ja prasītāja vēlas atsaukties uz preces, kas ir attiecīgās reklāmas priekšmets, pārdošanas apjoma iespējamo pieaugumu, tad jānorāda vien tas, ka Regulas 2022/2065 39. pantā šajā ziņā nav paredzēta informācijas izplatīšana.

113

Ceturtām kārtām, prasītāja apgalvo, ka Regulas 2022/2065 40. panta 4. un 12. punktā tai “sistēmisko risku” pētniecības nolūkiem ir noteikts pienākums izpaust “neierobežotu” datu apjomu, tostarp konfidenciālus datus, lai gan šādu risku esamība neesot pierādīta.

114

Saskaņā ar Regulas 2022/2065 40. panta 4. punktu pēc iedibinājuma vietas digitālo pakalpojumu koordinatora vai Komisijas motivēta pieprasījuma un tajā norādītā saprātīgā laikposmā ļoti lielu tiešsaistes platformu vai ļoti lielu tiešsaistes meklētājprogrammu nodrošinātāji dod piekļuvi datiem pārbaudītiem pētniekiem, kuri atbilst šīs regulas 40. panta 8. punktā noteiktajām prasībām, lai tie veiktu tādus pētījumus, kas palīdz atklāt, apzināt un izprast sistēmiskos riskus Savienībā, kā noteikts saskaņā ar minētās regulas 34. panta 1. punktu, un novērtēt tās 35. pantā paredzēto riska mazināšanas pasākumu pietiekamību, efektivitāti un ietekmi.

115

Viens no Regulas 2022/2065 40. panta 8. punktā izklāstītajiem nosacījumiem ir tāds, ka pētniekiem jāpierāda, ka viņi spēj izpildīt īpašās prasības par datu drošību un konfidencialitāti, kas atbilst katram pieprasījumam, kā arī aizsargāt personas datus. Turklāt tiem pieprasījumā jāapraksta attiecīgie tehniskie un organizatoriskie pasākumi, ko viņi šajā nolūkā ieviesuši.

116

Regulas 2022/2065 40. panta 5. punktā arī precizēts, ka ļoti lielu tiešsaistes platformu nodrošinātāji var pieprasīt iedibinājuma vietas digitālo pakalpojumu koordinatoram grozīt pieprasījumu, ja tie uzskata, ka nespēj sniegt piekļuvi pieprasītajiem datiem, tostarp tādēļ, ka šādas piekļuves sniegšana izraisīs ievērojamu ievainojamību to konfidenciālas informācijas un sevišķi komercnoslēpumu aizsardzībai.

117

Visbeidzot, Regulas 2022/2065 40. panta 12. punktā piebilsts, ka ļoti lielu tiešsaistes platformu nodrošinātāji bez liekas kavēšanās sniedz piekļuvi datiem, tostarp, ja tas ir tehniski iespējams, reāllaika datiem, ar noteikumu, ka dati to tiešsaistes saskarnē ir publiski pieejami pētniekiem – tostarp ar bezpeļņas struktūrām, organizācijām un apvienībām saistītiem pētniekiem –, kuri atbilst minētās regulas 40. panta 8. punkta b), c), d) un e) apakšpunktā izklāstītajiem nosacījumiem un kuri datus izmanto tikai tādu pētījumu veikšanai, kuri palīdz atklāt, apzināt un izprast sistēmiskos riskus Savienībā saskaņā ar šīs pašas regulas 34. panta 1. punktu.

118

Šajā ziņā, pirmkārt, kā norādīts šī sprieduma 77. punktā, tirdzniecības vietas, kurās VSM sasniedz 45 miljonus, var radīt dažādus sistēmiskus riskus, kas minēti Regulas 2022/2065 34. panta 1. punktā. No tā izriet, ka pretēji prasītājas apgalvotajam šīs regulas 40. pants, kura mērķis ir ļaut veikt pētījumus, kas palīdz atklāt, apzināt un izprast šos sistēmiskos riskus, var palīdzēt samazināt tirdzniecības vietu radītos sistēmiskos riskus.

119

Otrkārt, jānorāda, ka Regulas 2022/2065 40. panta 5. punktā ļoti lielas tiešsaistes platformas nodrošinātājam paredzēta iespēja lūgt grozīt pieprasījumu par piekļuvi datiem konfidenciālu datu aizsardzības nolūkā. Turklāt, ja, neraugoties uz pieprasījuma grozīšanu, minētajam nodrošinātājam būtu jāpaziņo šādi dati, jākonstatē, ka Regulas 2022/2065 40. panta 8. punktā attiecīgajiem pētniekiem noteikts pienākums pierādīt, ka viņi spēj saglabāt viņu saņemto datu konfidencialitāti. Šajā ziņā – pretēji prasītājas apgalvotajam – likumdevējam nebija pienākuma šajā regulā aprakstīt konkrētus pasākumus, kas pētniekiem jāveic, lai saglabātu viņu saņemto datu konfidencialitāti. Proti, likumdevējs varēja vienīgi likt pētniekiem, pirmkārt, pierādīt, ka attiecībā uz katru piekļuves pieprasījumu viņiem ir spēja saglabāt datu, kas ir šī pieteikuma priekšmets, drošību un konfidencialitāti, un, otrkārt, pašiem aprakstīt tehniskos un organizatoriskos pasākumus, kurus viņi šajā nolūkā veikuši.

120

Piektām kārtām, prasītāja un bevh apgalvo, ka Regulas 2022/2065 34.–43. pantā paredzēto pienākumu īstenošana rada ievērojamu slogu tirdzniecības vietu nodrošinātājiem, tostarp, lai veiktu sarežģītas izmaiņas savās IT sistēmās. Tomēr tās nesniedz nekādus aprēķinus par izmaksām, kas saistītas ar šīm izmaiņām, arī ne prasītājas ekonomiskajā pētījumā. Tāpat – pieņemot, ka šīs izmaksas patiešām ir ievērojamas, tostarp ļoti lielu tiešsaistes platformu nodrošinātājiem, kuriem var būt piekļuve lieliem resursiem, – jānorāda, kā tas minēts šī sprieduma 59. punktā, ka patērētāju aizsardzības mērķa nozīmīgums var attaisnot pat ievērojamas negatīvas ekonomiska rakstura sekas atsevišķiem saimnieciskās darbības subjektiem.

121

Šādos apstākļos patērētājai un bevh nav pamata apgalvot, ka Regulas 2022/2065 33. panta 1. punkts ir acīmredzami nepiemērots šīs regulas mērķu sasniegšanai un ka tādējādi ar to tiek pārkāpts Hartas 16. pants.

122

Līdz ar to pirmā pamata pirmā daļa jānoraida, nelemjot par atsevišķu replikā izvirzīto argumentu pieņemamību, ko apstrīd Komisija.

123

Prasītāja, kuru atbalsta bevh, norāda, ka ar Regulas 2022/2065 33. panta 1. punktu, ciktāl ar to uz noteiktām tirdzniecības vietām attiecināti šīs regulas 34.–43. pantā paredzētie pienākumi, ir pārkāpts Hartas 17. panta 1. punkts. Tā apgalvo, ka minētie pienākumi būtiski ietekmē tās darbību un līdz ar to ir iejaukšanās tās tiesībās uz īpašumu.

124

Komisija, kuru atbalsta Parlaments, Padome un BEUC, apstrīd prasītājas argumentāciju.

125

Hartas 17. panta 1. punktā paredzēts, ka “ikvienai personai ir tiesības uz īpašumu, kas iegūts likumīgi, tiesības to lietot un atsavināt” un ka nevienam nedrīkst atņemt īpašumu, ja vien tas nav jādara sabiedrības interesēs, kā arī gadījumos un apstākļos, kuri ir paredzēti tiesību aktos, ar noteikumu, ka par zaudējumiem laikus izmaksā taisnīgu kompensāciju”. Šajā pantā arī noteikts, ka “īpašuma izmantošanu var noteikt ar tiesību aktiem, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs”.

126

Ar Hartas 17. panta 1. punktu nodrošinātā aizsardzība attiecas uz tiesībām, kam ir īpašuma vērtība, no kuras, ievērojot attiecīgo tiesību sistēmu, izriet iegūts tiesiskais stāvoklis, kas to īpašniekam ļauj šīs tiesības autonomi izmantot savā labā (spriedums, 2013. gada 22. janvāris, Sky Österreich, C‑283/11, EU:C:2013:28, 34. punkts). Tā Tiesa nospriedusi, ka administratīva rakstura izdevumi nav uzskatāmi par iejaukšanos tiesībās uz īpašumu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 1989. gada 11. jūlijs, Schräder HS Kraftfutter, 265/87, EU:C:1989:303, 16. un 17. punkts).

127

Šajā lietā jākonstatē, tāpat kā to dara Komisija, ka prasītāja nav izvirzījusi nekādus argumentus, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka Regulas 2022/2065 34.–43. pantā paredzētie pienākumi ir iejaukšanās tās tiesībās uz īpašumu.

128

Turklāt jānorāda, ka Regulas 2022/2065 34.–43. pantā paredzētie un šī sprieduma 52. punktā aprakstītie pienākumi, protams, rada administratīvu slogu ļoti lielu tiešsaistes platformu nodrošinātājiem, bet tie neatņem tiem īpašumtiesības uz minētajām platformām. Tāpat, pat pieņemot, ka šie pienākumi varētu tikt uzskatīti par iejaukšanos attiecīgo nodrošinātāju tiesībās uz īpašumu, jāuzskata, ka šo iejaukšanos katrā ziņā pamato iemesli, kas ir analogi tiem, kuri izklāstīti šī sprieduma 62.–120. punktā attiecībā uz Hartas 16. pantu.

129

No tā izriet, ka prasītājai un bevh nav pamata apgalvot, ka ar Regulas 2022/2065 33. panta 1. punktu būtu pārkāpts Hartas 17. pants.

130

Tāpēc pirmā pamata otrā daļa jānoraida.

131

Prasītāja, kuru atbalsta bevh, norāda, ka ar Regulas 2022/2065 33. panta 1. punktu, ciktāl ar to uz noteiktām tirdzniecības vietām attiecināti šīs regulas 34.–43. pantā paredzētie pienākumi, pārkāpts Hartas 20. pantā noteiktais vienlīdzīgas attieksmes princips. Šajā ziņā tā konstatē, ka minētās regulas 33. panta 1. punktā paredzēta vienāda attieksme pret dažādiem tiešsaistes platformu veidiem, turklāt arī tiešsaistes meklētājprogrammām, lai arī tās, tāpat kā sociālie tīkli un satura kopīgošanas pakalpojumi, rada īpašus riskus, ko tirdzniecības vietas nerada. Turklāt tā norāda, ka šajā tiesību normā līdzīgas situācijas tiek aplūkotas atšķirīgi, izslēdzot no tās piemērošanas jomas mazumtirgotājus un tirdzniecības vietas, kurās VSM ir mazāks par 45 miljoniem.

132

Komisija, kuru atbalsta Parlaments, Padome un BEUC, apstrīd prasītājas argumentāciju.

133

Šajā ziņā jāatgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas nostiprināts tostarp Hartas 20. pantā, kurā noteikts, ka visas personas likuma priekšā ir vienlīdzīgas.

134

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka vienlīdzīgas attieksmes princips noteic, ka līdzīgas situācijas nevar tikt kvalificētas atšķirīgi, savukārt dažādas situācijas nevar tikt aplūkots vienādi, ja vien tādai pieejai nav objektīva pamata (spriedumi, 2010. gada 14. septembris, Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija u.c., C‑550/07 P, EU:C:2010:512, 55. punkts, un 2023. gada 6. jūnijs, O. G. (Attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo izdots Eiropas apcietināšanas orderis),C‑700/21, EU:C:2023:444, 42. punkts). Lai noteiktu, vai pieļauts šāds minētā principa pārkāpums, it īpaši jāņem vērā tās tiesību normas priekšmets un mērķis, par kuru tiek apgalvots, ka ar to pārkāpts šis princips (skat. spriedumu, 2018. gada 6. septembris, Piessevaux/Padome, C‑454/17 P, nav publicēts, EU:C:2018:680, 79. punkts un tajā minētā judikatūra).

135

Turklāt tādā jomā kā šajā lietā, kurā Savienības likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, vienlīdzīgas attieksmes princips ir pārkāpts tikai tad, ja šis likumdevējs veic patvaļīgu vai acīmredzami nepiemērotu diferenciāciju saistībā ar attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2022. gada 14. jūlijs, Komisija/VW u.c., no C‑116/21 P līdz C‑118/21 P, C‑138/21 P un C‑139/21 P, EU:C:2022:557, 127. punkts, un 2023. gada 9. marts, Grossetête/Parlaments, C‑714/21 P, nav publicēts, EU:C:2023:187, 48. punkts).

136

Šajā lietā, pirmām kārtām, prasītāja apgalvo, ka tirdzniecības vietas, no vienas puses, un sociālie tīkli, satura kopīgošanas pakalpojumi un tiešsaistes meklētājprogrammas, no otras puses, neatrodas salīdzināmā situācijā, lai piemērotu Regulas 2022/2065 34.–43. pantā paredzētos pienākumus. Konkrētāk, tā norāda, ka šo pienākumu mērķis ir novērst riskus, ko var radīt sociālie tīkli, satura kopīgošanas pakalpojumi un tiešsaistes meklētājprogrammas, bet ne tirdzniecības vietas. No tā prasītāja secina, ka šīm vietām kļūdaini piemērots šīs regulas 33. panta 1. punkts.

137

Tomēr, pirmkārt, jānorāda, kā izriet no šī sprieduma 77. punkta, ka tirdzniecības vietas, kurās VSM sasniedz 45 miljonus, var radīt daudzus sistēmiskus riskus, kas minēti Regulas 2022/2065 34. panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā.

138

Otrkārt, ciktāl prasītāja bez papildu paskaidrojumiem apgalvo, ka “daudzi” Regulas 2022/2065 34.–43. pantā paredzētie pienākumi nav vērsti uz to, lai aizsargātu patērētājus vai novērstu viltotu vai nedrošu produktu tirdzniecību, vien jānorāda, ka tā nav identificējusi tiesību normas, uz kurām tā atsaucas. Papildus, lai gan tā turklāt apgalvo, ka šīs regulas 38. pants neļauj samazināt iespēju, ka patērētājs tiks pakļauts nelikumīgiem preču piedāvājumiem, jākonstatē, ka šī tiesību norma tomēr palīdz stiprināt patērētāju tiesības šī sprieduma 101. punktā norādīto iemeslu dēļ. No šī sprieduma 71.–74. un 77. punkta arī izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, tirdzniecības vietu radītie riski katrā ziņā neaprobežojas tikai ar riskiem, kuriem ir negatīva ietekme uz patērētāju aizsardzību, ne arī ar riskiem, kas saistīti ar viltotu vai nedrošu produktu tirdzniecību.

139

Treškārt, prasītāja apgalvo, ka attiecībā uz “diskursa, satura un informācijas izplatīšanu” pret tirdzniecības vietām esot jāizturas tāpat kā pret mākoņdatošanas pakalpojumiem (cloud computing) un interneta vietņu mitināšanas pakalpojumiem, kas nav tiešsaistes platformas Regulas 2022/2065 izpratnē un uz kuriem līdz ar to neattiecas šīs regulas 33. panta 1. punkts.

140

Šajā ziņā jānorāda, ka Regulas 2022/2065 13. apsvērumā precizēts, ka “mākoņdatošanas vai tīmekļa mitināšanas pakalpojumi nebūtu jāuzskata par tiešsaistes platformu, ja konkrētas informācijas izplatīšana sabiedrībai ir nenozīmīgs un papildinošs elements vai nenozīmīga šādu pakalpojumu funkcionalitāte”. Prasītāja neapstrīd, ka informācijas izplatīšana sabiedrībai pēc pakalpojuma saņēmēja pieprasījuma nav nenozīmīgs un papildinošs elements vai nenozīmīga tirdzniecības vietu pakalpojumu funkcionalitāte. Attiecīgi jāuzskata, ka minētās regulas 33. panta 1. punktā, ciktāl tas attiecas uz tirdzniecības vietām, nevis dažiem mākoņdatošanas pakalpojumiem un noteiktiem interneta vietņu mitināšanas pakalpojumiem, nav veikta patvaļīga vai acīmredzami neatbilstoša diferenciācija, lai novērstu minētās regulas 34. panta 1. punktā minētos sistēmiskos riskus.

141

Šādos apstākļos jāuzskata, ka Regulas 2022/2065 33. panta 1. punkts, ciktāl tas piemērojams gan tirdzniecības vietām, gan sociālajiem tīkliem, satura kopīgošanas pakalpojumiem un tiešsaistes meklētājprogrammām, nešķiet acīmredzami nepiemērots, lai novērstu šīs regulas 34. panta 1. punktā minētos sistēmiskos riskus.

142

Otrām kārtām, prasītāja apgalvo, ka, piemērojot Regulas 2022/2065 34.–43. pantā paredzētos pienākumus, pret visiem tirdzniecības vietu nodrošinātājiem neatkarīgi no to VSM esot jāizturas vienādi. No tā prasītāja secina, ka šīs regulas 33. panta 1. punkts tiek kļūdaini piemērots tirdzniecības vietu nodrošinātājiem, kuru VSM ir 45 miljoni vai vairāk.

143

Šajā ziņā, pirmkārt, prasītāja norāda, ka riski saistībā ar nelikumīga satura izplatīšanu mazās tirdzniecības vietās ir lielāki nekā lielās tirdzniecības vietās un ka līdz ar to ir paradoksāli noteikt papildu pienākumus šo pēdējo minēto pakalpojumu nodrošinātājiem. Konkrētāk, tā norāda, ka nelikumīgi produkti, tostarp nedroši vai viltoti produkti, galvenokārt tiek tirgoti mazās tirdzniecības vietās, izmantojot sociālos tīklus vai tumšo tīklu (darknet). Prasītāja apgalvo, ka risks, ka šādi produkti varētu tikt tirgoti lielās tirdzniecības vietās, nav liels. Tā piebilst, ka no Regulas 2022/2065 72. apsvēruma izriet, ka šī regula uzliek dažādus pienākumus visām tirdzniecības vietām, lai “atturētu [tās] [..] no produktu vai pakalpojumu pārdošanas pretrunā piemērojamajiem noteikumiem”. No tā prasītāja secina, ka likumdevējs pats ir atzinis, ka riski, kas saistīti ar nelikumīgu produktu tirdzniecību, nav sistēmiski riski un ka tie nepalielinās ar aktīvo saņēmēju skaitu.

144

Tomēr, pirmkārt, prasītāja atzīst, ka tirdzniecības vietas neatkarīgi no to lieluma var tikt izmantotas, lai atvieglotu nedrošu vai nelikumīgu produktu tirdzniecību.

145

Otrkārt, pat ja to pieņemtu kā pierādītu, fakts, ka prasītāja vai citi tirdzniecības vietu nodrošinātāji, kuru VSM sasniedz 45 miljonus, līdz šim veikuši efektīvu to platformās izplatītās informācijas kontroli, neizslēdz, ka šīs platformas nākotnē varētu pakļaut lielu skaitu personu nelikumīgam saturam, jo to VSM joprojām sasniegtu vai pārsniegtu 45 miljonus. Līdz ar to, kā izriet no šī sprieduma 73., 74. un 77. punkta, jāuzskata, ka tirdzniecības vieta, kurā VSM sasniedz 45 miljonus, var pakļaut nelikumīgam saturam ievērojamu Savienības daļu un šādi radīt sistēmisku risku Regulas 2022/2065 34. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

146

Šādos apstākļos jānorāda, kā to Regulas 2022/2065 76. apsvērumā darījis likumdevējs, ka tirdzniecības vietas, kurās VSM sasniedz 45 miljonus, var radīt riskus sabiedrībai, kuri to apmēra un ietekmes ziņā atšķiras no riskiem, kas saistīti ar mazākām platformām.

147

Turklāt prasītājas minētais apstāklis, ka Regulā 2022/2065 ir noteikti pienākumi visām tirdzniecības vietām, kuru mērķis ir novērst nedrošu vai nelikumīgu produktu tirdzniecību, nav pietiekams, lai pierādītu, ka papildu pienākumi, kas noteikti tirdzniecības vietām, kurās VSM sasniedz 45 miljonus, būtu acīmredzami nepiemēroti, lai novērstu minētās regulas 34. panta 1. punktā minētos sistēmiskos riskus.

148

Otrkārt, prasītāja norāda – lai sasniegtu 45 miljonus VSM, ļoti lielām tiešsaistes platformām praksē noteikti jādarbojas vairākās dalībvalstīs. No tā prasītāja secina, ka pienākumi, kas noteikti šo ļoti lielo tiešsaistes platformu nodrošinātājiem, neattiecas uz tiešsaistes platformu nodrošinātājiem, kas darbojas tikai vienā dalībvalstī, tostarp tad, ja ievērojama šīs dalībvalsts iedzīvotāju daļa ir pakļauta minēto platformu saturam. Šajā ziņā prasītāja norāda, ka šī atšķirīgā attieksme nav attaisnota ar to, ka tiek novērsti daži sistēmiski riski, tostarp tie, kas saistīti ar demokrātisko procesu, kuriem esot valsts raksturs.

149

Tomēr, pirmkārt, prasītāja neizskaidro iemeslu, kādēļ noteiktiem riskiem ir tikai valsts raksturs, un tas tā ir pat tad, ja Savienības līmenī pastāv demokrātisks process, kā tas izriet no LES 10. panta un LESD 22. panta 2. punkta.

150

Otrkārt, no Regulas 2022/2065 33. panta 2. punkta un šīs regulas 76. apsvēruma izriet, ka likumdevējs ir uzskatījis, ka tiešsaistes platforma var radīt sistēmiskus riskus Savienības līmenī, ja tās VSM sasniedz vai pārsniedz 10 % no Savienības iedzīvotājiem. Jānorāda, ka tiešsaistes platformas, kuras darbojas tikai vienā dalībvalstī un kuru VSM ir mazāka par 45 miljoniem, pat ja ievērojama šīs dalībvalsts iedzīvotāju daļa būtu pakļauta to saturam, varētu radīt sistēmiskus riskus Savienības līmenī mazāk nekā tiešsaistes platformas, kuru VSM pārsniedz 45 miljonus.

151

Attiecīgi jāuzskata, ka Regulas 2022/2065 33. panta 1. punktā, ciktāl tas piemērojams tikai to tirdzniecības vietu nodrošinātājiem, kuru VSM sasniedz 45 miljonus, nav veikta patvaļīga vai acīmredzami neatbilstoša diferenciācija, lai novērstu šīs regulas 34. panta 1. punktā minētos sistēmiskos riskus.

152

Treškārt, prasītāja apgalvo, ka, piemērojot Regulas 2022/2065 34.–43. pantā paredzētos pienākumus, pret tirdzniecības vietu nodrošinātājiem būtu jāizturas tāpat kā pret mazumtirgotājiem. Proti, tā konstatē, ka uz mazumtirgotājiem, proti, uzņēmumiem, kas internetā tirgo tikai savas preces, neattiecas šīs regulas 33. panta 1. punkts, lai gan, tāpat kā tirdzniecības vietas, arī tie ļauj patērētājiem noslēgt distances līgumus ar tirgotāju.

153

Tomēr, pirmkārt, atšķirībā no mazumtirgotāju tīmekļvietnēm tiešsaistes platformās tiek izplatīta pakalpojuma saņēmēja sniegta informācija. Tāpēc, lai gan mazumtirgotāju tīmekļvietnes principā izplata tikai savu informāciju, tiešsaistes platformas var izplatīt informāciju, kas iegūta no liela personu skaita. Tā no prasītājas ekonomiskā pētījuma izriet, ka Amazon Store platformā savas preces tirgo vairāki miljoni pārdevēju.

154

Šādos apstākļos jānorāda, ka atšķirībā no mazumtirgotājiem tiešsaistes platformu nodrošinātāji ne vienmēr ir informēti par visu to platformās izplatīto informāciju. Turklāt jānorāda, ka šī iemesla dēļ uz tiem attiecas atbrīvojumi no atbildības, kuru tiesiskumu prasītāja neapstrīd. Līdz ar to no Regulas 2022/2065 6. panta izriet, ka šie nodrošinātāji nav atbildīgi par informāciju, kas tiek glabāta pēc pakalpojuma saņēmēja pieprasījuma, ja tie nezina par nelikumīgu darbību vai nelikumīgu saturu. Šīs regulas 8. pantā šajā ziņā piebilsts, ka šiem nodrošinātājiem neuzliek vispārīgu pienākumu pārraudzīt to nosūtīto vai uzglabāto informāciju vai aktīvi noskaidrot faktus vai apstākļus, kas liecina par nelikumīgu darbību.

155

Tādēļ jānorāda, ka atšķirībā no mazumtirgotājiem lielu tiešsaistes platformu nodrošinātāji var atvieglot nelikumīga satura izplatīšanu bez viņu ziņas vai atbildības.

156

Otrkārt, Komisija ietekmes novērtējumā norādīja, ka “svarīgs konstatēto problēmu faktors ir vislielāko tiešsaistes platformu, piemēram, sociālo tīklu vai tiešsaistes tirdzniecības vietu, unikālā situācija”, ka “samērā ierobežots tiešsaistes platformu skaits koncentrē ļoti lielu skaitu lietotāju – gan patērētājus, gan tirgotājus” un ka “ļoti lielām platformām ir augstāks sabiedrības un ekonomiskā riska līmenis, jo tās faktiski kļuvušas par sabiedriskām vietām un tām ir sistēmiska loma miljoniem iedzīvotāju un uzņēmumu”. Komisija arī norāda, ka, “citiem vārdiem sakot, tiem ir daudz lielāka ietekme uz sabiedrību un vienoto tirgu nekā mazākām platformām, jo tās skar plašu auditoriju”. Tā Komisija arī norāda, ka ļoti lielām tiešsaistes platformām ir būtiska nozīme gan patērētājiem, gan pārdevējiem, kas tirgo savas preces šajās platformās. Netiek apstrīdēts, ka mazumtirgotājiem nav šādas lomas, vismaz attiecībā uz šiem pārdevējiem.

157

Šādos apstākļos jāuzskata, ka Regulas 2022/2065 33. panta 1. punktā, ciktāl tas piemērojams tikai tirdzniecības vietu nodrošinātājiem, bet ne mazumtirgotājiem, nav veikta patvaļīga vai acīmredzami neatbilstoša diferenciācija, lai novērstu šīs regulas 34. panta 1. punktā minētos sistēmiskos riskus.

158

No tā izriet, ka prasītājai un bevh nav pamata apgalvot, ka ar Regulas 2022/2065 33. panta 1. punktu būtu pārkāpts Hartas 20. pants.

159

Tāpēc pirmā pamata trešā daļa jānoraida.

160

Prasītāja, kuru atbalsta bevh, norāda, ka ar Regulas 2022/2065 33. panta 1. punktu, ciktāl ar to uz noteiktām tirdzniecības vietām attiecināti šīs regulas 38. pantā paredzētie pienākumi, pārkāpts Hartas 11. panta 1. punktā noteiktais vienlīdzīgas attieksmes princips. Tā norāda, ka šis pienākums nozīmē piedāvāt vienu iespēju katrai ieteikumu sistēmai, kas nav balstīta uz profilēšanu. Tādējādi minētais pienākums apdraudot tirdzniecības vietu izpausmes brīvību, jo tas tām liedzot piedāvāt patērētājiem visatbilstošākos produktus. Turklāt tas traucējot tirdzniecības vietās klātesošajiem trešajiem pārdevējiem efektīvi reklamēt savus produktus un sazināties ar klientiem. Visbeidzot, tas neesot pamatots, lai novērstu minētajā regulā minētos sistēmiskos riskus.

161

Komisija, kuru atbalsta Parlaments, Padome un BEUC, apstrīd prasītājas argumentāciju.

162

Saskaņā ar Hartas 11. panta 1. punktu ikvienai personai ir tiesības uz vārda brīvību. Šīs tiesības ietver viedokļu brīvību un brīvību saņemt un izplatīt informāciju vai idejas bez valsts iestāžu iejaukšanās un neatkarīgi no valstu robežām.

163

Skaidrojumos saistībā ar Pamattiesību hartu precizēts, ka Hartas 11. pants atbilst Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā (turpmāk tekstā – “ECPAK”), 10. pantam.

164

Šajā ziņā jāatgādina, ka no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka ECPAK 10. pants, kurā aizsargāta vārda un informācijas brīvība, it īpaši piemērojams uzņēmēja veiktai komerciāla rakstura informācijas izplatīšanai, kas notiek tostarp reklāmas tekstu veidā (skat. spriedumu, 2021. gada 3. februāris, Fussl Modestraße Mayr, C‑555/19, EU:C:2021:89, 81. punkts un tajā minētā judikatūra).

165

Kā atgādināts šī sprieduma 95. punktā, Regulas 2022/2065 38. pantā noteikts, ka ļoti lielu tiešsaistes platformu nodrošinātājiem, kuri izmanto ieteikumu sistēmas, jānodrošina vismaz viena iespēja katrai no ieteikumu sistēmām, kas nav balstīta uz profilēšanu.

166

Šajā ziņā, pirmkārt, jānorāda, ka prasītāja nepaskaidro iemeslu, kādēļ Regulas 2022/2065 38. pants, kas piemērojams tikai ļoti lielu tiešsaistes platformu nodrošinātājiem, varētu ierobežot veidu, kādā pārdevēji, kas tirgo preces tirdzniecības vietā, var sniegt savu komercinformāciju, tostarp reklāmas materiālus. No tā izriet, ka prasītājai nav pamata apgalvot, ka šī tiesību norma ir iejaukšanās minēto pārdevēju vārda un informācijas brīvībā.

167

Otrkārt, jānorāda, ka Regulas 2022/2065 38. pants, ciktāl tajā ļoti lielu tiešsaistes platformu nodrošinātājiem noteikts pienākums piedāvāt vismaz vienu iespēju katrai no to ieteikumu sistēmām, kas nav balstīta uz profilēšanu, ierobežo veidu, kādā šie nodrošinātāji var piedāvāt to platformās tirgotos produktus gadījumā, ja saņēmējs izvēlētos šādu iespēju.

168

Tādēļ Regulas 2022/2065 38. pants ir iejaukšanās tirdzniecības vietu vārda un informācijas brīvībā.

169

Tomēr jāatgādina, ka Hartas 11. pantā nostiprinātās tiesības nešķiet absolūtas prerogatīvas, bet tās jāņem vērā saistībā ar to funkciju sabiedrībā (spriedums, 2020. gada 6. oktobris, Privacy International, C‑623/17, EU:C:2020:790, 63. punkts). Kā izriet no šī sprieduma 55. punkta, jebkādiem šīs brīvības īstenošanas ierobežojumiem jābūt noteiktiem tiesību aktos, tajos jāievēro to būtiskais saturs un, ievērojot samērīguma principu, tiem jābūt nepieciešamiem un faktiski jāatbilst vispārējo interešu mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai arī vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.

170

Šajā lietā, pirmkārt, netiek apstrīdēts, ka no Regulas 2022/2065 38. panta izrietošais ierobežojums paredzēts leģislatīvā aktā un ka līdz ar to tas ir jāuzskata par tādu, kas paredzēts tiesību aktos.

171

Otrkārt, netiek ietekmēta ļoti lielu tiešsaistes platformu nodrošinātāju vārda un informācijas brīvības būtība. Pirmām kārtām, Regulas 2022/2065 38. pantā nav ietverti noteikumi, kas ierobežotu šo nodrošinātāju brīvību piedāvāt to platformās tirgotos produktus tādā ieteikumu sistēmā, kas nav balstīta uz profilēšanu. Otrām kārtām, ar šo tiesību normu minētajiem nodrošinātājiem nav aizliegts piedāvāt ieteikumu sistēmas, kuru pamatā ir profilēšana, ja tie turklāt piedāvā iespēju katrai no šīm sistēmām, kas nav balstīta uz profilēšanu.

172

Treškārt, no Regulas 2022/2065 38. panta izrietošajam ierobežojumam ir Savienības atzīts vispārējo interešu mērķis. Kā norādīts šī sprieduma 101. punktā, šī tiesību norma var veicināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni, kas nostiprināts Hartas 38. pantā.

173

Ceturtkārt, attiecībā uz konstatētās iejaukšanās samērīgumu jāuzsver, ka no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras par ECPAK 10. panta 2. punktu izriet, ka valsts iestādēm ir zināma rīcības brīvība, lai lemtu par to, vai pastāv primāra sociāla nepieciešamība, kas var pamatot vārda brīvības ierobežojumu. Saskaņā ar šo judikatūru tas ir īpaši nepieciešams komercijas jomā un īpaši tik sarežģītā un mainīgā jomā kā reklāma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 3. februāris, Fussl Modestraße Mayr, C‑555/19, EU:C:2021:89, 91. punkts).

174

Šajā ziņā jānorāda, ka Regulas 2022/2065 38. pantā ietvertais pienākums piedāvāt vismaz vienu iespēju katrai ieteikumu sistēmai, kas nav balstīta uz profilēšanu, izriet no ļoti lielu tiešsaistes platformu nodrošinātāju komerciālās vārda brīvības līdzsvarošanas ar patērētāju aizsardzību. Tādēļ likumdevējs, nepārsniedzot savu plašo rīcības brīvību, varēja uzskatīt, ka patērētāju aizsardzībai nepieciešams, lai viņi, ja to vēlētos, varētu piekļūt iespējai, kura nav balstīta uz profilēšanu, attiecībā uz katru ieteikumu sistēmu, kas tiek izmantota ļoti lielās tiešsaistes platformās.

175

Tātad jāuzskata, ka prasītājai un bevh nav pamata apgalvot, ka ar Regulas 2022/2065 33. panta 1. punktu būtu pārkāpts Hartas 11. pants.

176

No tā izriet, ka pirmā pamata ceturtā daļa jānoraida.

177

Prasītāja, kuru atbalsta bevh, norāda, ka ar Regulas 2022/2065 33. panta 1. punktu, ciktāl ar to uz noteiktām tirdzniecības vietām attiecināti šīs regulas 39. pantā un 40. panta 4. un 12. punktā paredzētie pienākumi, pārkāpta Hartas 7. pantā noteiktā konfidenciālas informācijas aizsardzība. Pirmkārt, minētās regulas 39. pantā minētās informācijas publiskošana varētu radīt būtisku komerciālu kaitējumu tirdzniecības vietu nodrošinātājiem. Otrkārt, šīs pašas regulas 40. panta 4. un 12. punkta rezultātā pētniekiem varētu tikt paziņots liels informācijas apjoms. Turklāt šajā tiesību normā neesot paredzētas pietiekamas garantijas, lai saglabātu šīs informācijas konfidencialitāti. Visbeidzot, ne attiecīgās regulas 39. pants, ne 40. panta 4. un 12. punkts neesot pamatoti, lai novērstu sistēmiskos riskus, uz kuriem attiecas šī regula.

178

Komisija, kuru atbalsta Parlaments, Padome un BEUC, apstrīd prasītājas argumentāciju.

179

Hartas 7. pantā noteikts, ka ikvienai personai ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un saziņas neaizskaramību.

180

Skaidrojumos saistībā ar Pamattiesību hartu norādīts, ka tās 7. pantā garantētās tiesības atbilst ECPAK 8. pantā garantētajām tiesībām. No tā izriet, ka saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu ierobežojumi, ko šīm tiesībām var likumīgi uzlikt, ir tie paši, kas atļauti ar ECPAK 8. pantu.

181

Šajā ziņā jāatgādina, ka no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka jēdziens “privātā dzīve” neizslēdz fizisko personu un juridisko personu profesionālo vai komerciālo darbību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 14. februāris, Varec, C‑450/06, EU:C:2008:91, 48. punkts, un 2024. gada 29. jūlijs, Belgian Association of Tax Lawyers u.c.,C‑623/22, EU:C:2024:639, 126. punkts).

182

Šajā lietā, pirmkārt, kā izriet no šī sprieduma 87. punkta, Regulas 2022/2065 39. pantā paredzēts, ka ļoti lielu tiešsaistes platformu nodrošinātāji visā reklāmas rādīšanas laikposmā un līdz vienam gadam pēc tam, kad reklāma pēdējo reizi parādīta, uztur un dara publiski pieejamu repozitoriju, kurā ietverta informācija par to reklāmas darbībām. Šajā tiesību normā turklāt precizēts, ka minētajiem nodrošinātājiem jāpārliecinās par to, ka šajā repozitorijā nav ietverti nekādi pakalpojuma saņēmēju, kuriem šīs reklāmas ir tikušas vai varētu tikt parādītas, personas dati.

183

Otrkārt, no šī sprieduma 114. un 117. punkta izriet, ka Regulas 2022/2065 40. panta 4. un 12. punktā paredzēts, ka ļoti lielu tiešsaistes platformu nodrošinātājiem var būt pienākums pēc iedibinājuma vietas digitālo pakalpojumu koordinatora pamatota pieprasījuma sniegt pārbaudītiem pētniekiem dažādu informāciju, tostarp konfidenciālu informāciju.

184

Šādos apstākļos jānorāda, ka Regulas 2022/2065 39. pants un 40. panta 4. un 12. punkts, ciktāl tajos ļoti lielu tiešsaistes platformu nodrošinātājiem noteikts pienākums izpaust informāciju, kas var būt konfidenciāla, ir iejaukšanās Hartas 7. pantā garantētajās tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību.

185

Tomēr Hartas 7. pantā nostiprinātās tiesības nešķiet absolūtas prerogatīvas, bet tās jāņem vērā saistībā ar to funkciju sabiedrībā (spriedumi, 2020. gada 16. jūlijs, Facebook Ireland un Schrems, C‑311/18, EU:C:2020:559, 172. punkts, un 2024. gada 29. jūlijs, Belgian Association of Tax Lawyers u.c.,C‑623/22, EU:C:2024:639, 134. punkts). Kā izriet no šī sprieduma 55. punkta, jebkādiem šīs brīvības īstenošanas ierobežojumiem jābūt noteiktiem tiesību aktos, tajos jāievēro to būtiskais saturs un, ievērojot samērīguma principu, tiem jābūt nepieciešamiem un faktiski jāatbilst vispārējo interešu mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai arī vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.

186

Šajā lietā, pirmām kārtām, netiek apstrīdēts, ka no Regulas 2022/2065 39. panta un 40. panta 4. un 12. punkta izrietošais ierobežojums paredzēts leģislatīvā aktā un ka līdz ar to tas ir jāuzskata par tādu, kas ir paredzēts tiesību aktos.

187

Otrām kārtām, netiek ietekmēta ļoti lielu tiešsaistes platformu nodrošinātāju tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību būtība.

188

Pirmkārt, Regulas 2022/2065 39. pantā informācijas izplatīšana paredzēta tikai uz ierobežotu laiku un tikai attiecībā uz ierobežotu tirdzniecības vietu saimnieciskās darbības daļu. Šajā ziņā prasītāja pati atzīst, ka tās ieņēmumi no reklāmas veido tikai 7 % no tās kopējiem ienākumiem. Turklāt, kā norādīts šī sprieduma 110. un 112. punktā, šajā tiesību normā nav paredzēta tādas informācijas izplatīšana, kas attiecas uz reklāmas panākumiem, attiecībā uz kuru prasītāja apgalvo, ka komerciālā ziņā tā ir vissensitīvākā. Papildus – daļa no šīs informācijas, piemēram, informācija par reklāmas saturu, produktiem un preču zīmēm, kas ir attiecīgās reklāmas priekšmets, nav konfidenciāla. Visbeidzot, ar šo pašu tiesību normu ir izslēgta jebkādu tādu pakalpojuma saņēmēju personas datu izplatīšana, kuriem tiek rādītas minētās reklāmas.

189

Turklāt, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu tiesas sēdē, prasītāja, protams, apgalvoja, ka Regulas 2022/2065 39. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktā esot prasīts izpaust tās fiziskās personas identitāti, kuras vārdā reklāma tika piedāvāta vai kura par to bija samaksājusi. Tomēr jākonstatē, ka šāda izpaušana pati par sevi neļauj gūt priekšstatu par attiecīgo personu privāto un ģimenes dzīvi. Šādos apstākļos nešķiet, ka reklāmas devēja identitātes izpaušana vien varētu būt Hartas 7. pantā garantēto tiesību būtības aizskārums (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. atzinumu 1/15 (ES un Kanādas PDR nolīgums), 2017. gada 26. jūlijs, EU:C:2017:592, 150. un 151. punkts; spriedumus, 2022. gada 22. novembris, Luxembourg Business Registers, C‑37/20 un C‑601/20, EU:C:2022:912, 50.–52. punkts, un 2024. gada 21. marts, Landeshauptstadt Wiesbaden, C‑61/22, EU:C:2024:251, 80. un 81. punkts).

190

Otrkārt, Regulas 2022/2065 40. panta 4. un 12. punktā paredzēta informācijas sniegšana tikai pēc iedibinājuma vietas digitālo pakalpojumu koordinatora pamatota pieprasījuma un tādu pārbaudīto pētnieku vajadzībām, kuri tostarp saskaņā ar šīs regulas 40. panta 8. punkta d) apakšpunktu pierādījuši, ka viņi spēj ievērot īpašās prasības datu drošības un konfidencialitātes jomā.

191

Trešām kārtām, attiecībā uz samērīguma principa ievērošanu jāpārliecinās, pirmkārt, ka Regulas 2022/2065 39. pantā un 40. panta 4. un 12. punktā paredzētie pienākumi ir piemēroti Savienības atzīta vispārējo interešu mērķa īstenošanai, otrkārt, ka iejaukšanās pamattiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību, kas var izrietēt no minētā pienākuma, ir ierobežota ar strikti nepieciešamo tādā nozīmē, ka mērķi saprātīgi nevarētu tikpat efektīvi sasniegt ar citiem līdzekļiem, kuri mazāk aizskartu šīs tiesības, un, treškārt, ciktāl tas faktiski tā būtu, šī iejaukšanās nav nesamērīga un nerada nesamērīgas neērtības salīdzinājumā ar minēto mērķi, un tas it īpaši nozīmē, ka jāpanāk līdzsvars starp šā mērķa nozīmīgumu un minētās iejaukšanās smagumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 29. jūlijs, Belgian Association of Tax Lawyers u.c., C‑623/22, EU:C:2024:639, 139. punkts). Šajā ziņā tomēr jāatgādina, ka tiesības iejaukties privātajā dzīvē attiecībā uz profesionālo vai komercdarbību var būt plašākas nekā citos gadījumos (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 22. oktobris, Roquette Frères, C‑94/00, EU:C:2002:603, 29. punkts, un 2024. gada 29. jūlijs, Belgian Association of Tax Lawyers u.c.,C‑623/22, EU:C:2024:639, 127. punkts).

192

Pirmkārt, pretēji bevh apgalvotajam, no Regulas 2022/2065 39. panta un 40. panta 4. un 12. punkta izrietošie ierobežojumi ir piemēroti, lai īstenotu Savienības atzītu vispārējo interešu mērķi. Kā norādīts šī sprieduma 89. un 118. punktā, šo tiesību normu mērķis ir samazināt sistēmiskos riskus, lai it īpaši veicinātu augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni, kas nostiprināts Hartas 38. pantā.

193

Otrkārt, kā izriet no šī sprieduma 86.–89. punkta, Regulas 2022/2065 39. pantam alternatīvie pasākumi, uz kuriem atsaucas prasītāja, neļautu sasniegt vienādu patērētāju aizsardzības līmeni.

194

Turklāt prasītāja nav iesniegusi nevienu citu apstākli, kas varētu pierādīt, ka Regulas 2022/2065 39. pants pārsniegtu to, kas ir absolūti nepieciešams, lai ļautu patērētājiem uzzināt par reklāmām, kuras tiek izplatītas ļoti lielās tiešsaistes platformās, tostarp tās, kuras tiem netiktu rādītas, ņemot vērā izmantotos mērķorientēšanas parametrus, un saprast iemeslus, kuru dēļ, ņemot vērā minētos parametrus, tiem drīzāk tiek rādītas vienas, nevis citas reklāmas. Tā arī nesniedz pierādījumus tam, ka šī tiesību norma pārsniegtu to, kas ir absolūti nepieciešams, lai ļautu plašsaziņas līdzekļiem un patērētāju tiesību aizsardzības apvienībām kontrolēt reklāmu, kas tiek izplatīta ļoti lielās tiešsaistes platformās, it īpaši, lai novērstu nelikumīgu vai neatbilstošu produktu popularizēšanu noteiktām sabiedrības daļām, piemēram, nepilngadīgajiem.

195

Tāpat prasītāja nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas ļautu uzskatīt, ka Regulas 2022/2065 40. panta 4. un 12. punkts pārsniegtu to, kas ir absolūti nepieciešams, lai varētu atklāt, identificēt un izprast sistēmiskos riskus Savienībā. Turklāt prasītāja neapgalvo, ka pastāvētu šai tiesību normai alternatīvi pasākumi, kas ļautu sasniegt šo mērķi.

196

Treškārt, no vienas puses, kā norādīts šī sprieduma 111. un 188. punktā, jānorāda, ka saskaņā ar Regulas 2022/2065 39. pantu izplatītā informācija attiecas tikai uz ierobežotu tirdzniecības vietu saimnieciskās darbības daļu. Turklāt daļa no šīs informācijas, piemēram, tā, kas attiecas uz reklāmas saturu, produktiem un preču zīmēm, kas ir attiecīgās reklāmas priekšmets, nav konfidenciāla, un komercinformācija, kas prasītājas gadījumā ir vissensitīvākā, proti, informācija par reklāmas panākumiem, neietilpst informācijā, kas izplatīta saskaņā ar minēto tiesību normu.

197

Papildus – ciktāl prasītāja tiesas sēdē atsaucās uz Regulas 2022/2065 39. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktā minēto fizisko personu identitātes izpaušanu, jānorāda, ka šī izpaušana attiecas tikai uz tiem reklāmdevējiem, kuri izvēlējušies izvietot reklāmu ļoti lielā tiešsaistes platformā. No minētās tiesību normas arī izriet, ka repozitorijā nav informācijas par fizisku personu, ja reklāmu iesniegusi un apmaksājusi juridiska persona. Tādēļ šiem reklāmdevējiem joprojām atļauts izveidot juridisku personu, lai neizpaustu savu identitāti.

198

No otras puses, Regulas 2022/2065 40. panta 4. un 12. punktā vienīgi paredzēts īpašos gadījumos izpaust informāciju apstiprinātiem pētniekiem, lai saglabātu tās iespējamo konfidenciālo raksturu.

199

Turklāt Tiesa judikatūrā uzsvērusi sabiedrības interešu, ko veido to patērētāju aizsardzība, kuri atrodas nelabvēlīgākā situācijā attiecībā pret komersantiem, raksturu un nozīmi (skat. spriedumu, 2019. gada 3. aprīlis, Aqua Med (C‑266/18, EU:C:2019:282, 43. punkts un tajā minētā judikatūra). Mērķis aizsargāt patērētājus ir vēl jo svarīgāks attiecībā uz tādiem ļoti lielu tiešsaistes platformu nodrošinātājiem, kāda ir prasītāja, kas, kā norādīts šī sprieduma 77. punktā, var radīt sistēmiskus riskus sabiedrībai.

200

Šādos apstākļos jāuzskata, ka Regulas 2022/2065 33. panta 1. punkts, ciktāl ar to uz noteiktām tirdzniecības vietām attiecināti šīs regulas 39. pantā un 40. panta 4. un 12. punktā paredzētie pienākumi, nav nesamērīga iejaukšanās Hartas 7. pantā garantētajās tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību un nerada neērtības, kas būtu nesamērīgas salīdzinājumā ar sasniedzamajiem mērķiem.

201

No tā izriet, ka prasītājai un bevh nav pamata apgalvot, ka ar Regulas 2022/2065 33. panta 1. punktu būtu pārkāpts Hartas 7. pants.

202

Visbeidzot, bevh norāda, ka ar Regulas 2022/2065 33. panta 1. punktu, ciktāl ar to uz noteiktām tirdzniecības vietām attiecināti šīs regulas 39. pantā paredzētie pienākumi, pārkāpta Hartas 8. pantā noteiktā personas datu aizsardzība. Tā apgalvo, ka saskaņā ar šo pēdējo minēto tiesību normu izplatītajā informācijā minēta “juridiskā persona vai tās identitāte, kuras vārdā reklāma iesniegta un apmaksāta”. Pietiek ar konstatējumu, ka personas dati var attiekties tikai uz fiziskām, nevis juridiskām personām, kā tas izriet no Skaidrojumiem saistībā ar Hartu un Padomes Direktīvas 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV 1995, L 281, 31. lpp.), uz kuriem šajos skaidrojumos ir atsauce. Turklāt, pat pieņemot, ka bevh vēlējās atsaukties uz Regulas 2022/2065 39. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktā minētajām fiziskajām personām, jānorāda, ka Hartas 8. panta pārkāpums katrā ziņā būtu izslēgts šī sprieduma 189. un 197. punktā izklāstīto iemeslu dēļ.

203

Tādēļ pirmā pamata piektā daļa jānoraida, nelemjot par atsevišķu replikā izvirzīto argumentu pieņemamību, ko apstrīd Komisija.

204

Līdz ar to pirmais pamats jānoraida kopumā.

205

Ar otro un trešo pamatu prasītāja atsaucas attiecīgi uz Regulas 2022/2065 38. un 39. panta prettiesiskumu.

206

Prasītāja norāda, ka otrā un trešā pamata ietvaros izklāstītā argumentācija jāsaprot kā tāda, kas ir attīstīta arī saistībā ar pirmo pamatu.

207

Konkrētāk, kā norādīts šī sprieduma 19. un 31. punktā, ar pirmo pamatu prasītāja apgalvo, ka Regulas 2022/2065 33. panta 1. punkts ir prettiesisks, jo ar to uz noteiktām tirdzniecības vietām ir attiecināti šīs regulas 34.–43. pantā paredzētie pienākumi, kas paši par sevi esot prettiesiski. No replikas 32. punkta izriet, ka tās argumentācija konkrēti attiecībā uz 38. un 39. pantu minētajā regulā, kas izklāstīta saistībā ar pirmo pamatu, jāuzskata par tādu, kas ir attīstīta arī otrā un trešā pamata ietvaros un otrādi.

208

Attiecīgi, tā kā pirmais pamats tika noraidīts kā nepamatots, arī otrais un trešais pamats jānoraida kā nepamatoti, nelemjot par to pieņemamību, ko apstrīd Komisija, Parlaments, Padome un BEUC.

209

No visa iepriekš minētā izriet, ka prasība jānoraida kopumā, nelemjot par prasījumu otrās daļas pieņemamību, ko apstrīd Komisija.

210

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai šis spriedums nav labvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus, ieskaitot tiesāšanās izdevumus saistībā ar pagaidu noregulējuma procedūru, saskaņā ar tās prasījumiem.

211

Turklāt saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu iestādes, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas. Tādējādi Parlaments un Padome savus tiesāšanās izdevumus sedz paši.

212

Tāpat saskaņā ar Reglamenta 138. panta 3. punktu BEUC un bevh savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež: